Dr. theol Guntis Kalme

Ievads. Reliģija kā civilizācijas galvenais elements

Britu kultūrvēsturnieks Kristofers Dousons (Dawson, 1889 -1970) saka: “Pamatreliģijas ir fundaments, uz kā balstās civilizācijas.”[i]

Amerikāņu politologs S. Hantingtons vēsta: “Rietumu kristietība, vispirms katolicisms un protestantisms, vēsturiski ir viena, pati svarīgākā Rietumu civilizācijas pazīme.”[ii] Līdztekus savai garīgajai ietekmei, indivīdam veidojot attiecības ar Dievu, kristīgā ticība nozīmīgi formē arī cilvēku attiecības, attieksmi pret pasauli, dabu, kultūrvidi, sevi, iepriekšējām un nākamajām paaudzēm. Tāpēc tai ir ļoti nozīmīgi sekundārie iespaidi Rietumeiropas un cilvēces civilizācijā. S. Hantingtons secina: “Rietumi atšķiras no pārējām civilizācijām [..] ar savu vērtību un institūciju raksturu. Tas visvairāk izpaužas kristietībā, plurālismā, individuālismā un likuma varā, kamdēļ Rietumi bija spējīgi ieviest modernitāti, izplesties visā pasaulē un kļūt par pārējo civilizāciju skaudības objektu.”[iii]

1. Ieskats kristietības kultūrsekās

Protams, kā atzīst amerikāņu pētnieks Bīrons Berlovs (Barlowe), “baznīcai – un tiem, kuri rīkojušies tās vārdā, – ir bijuši netaisnības, intrigu, pat slepkavības brīži. Inkvizīcijas, krusta karu un citu epizožu nebibliski ekscesi ir nenoliedzami. Taču šīs novirzes no Kristus mācības un Bībeles ir ļoti lielā mērā atsvērtas ar baznīcas labajiem darbiem un institucionāliem jaunievedumiem aprūpes, līdzjūtības un taisnības jomās.”[iv]

Zīmīgi, ka ateisms kā pasaules uzskats ir izraisījis daudzkārt vairāk letalitātes kā kristietības novirzes. Amerikāņu politologs, totalitāro režīmu letalitātes pētnieks Rūdolfs Rammels (Rummel, 1932 – 2014) saka: “gandrīz 170 miljonu vīriešu, sieviešu un bērnu ir tikuši nošauti, sisti, spīdzināti, nodurti, dedzināti, nomērdēti badā un salā, satriekti vai nostrādināti līdz nāvei; aprakti dzīvi, noslīcināti, pakārti, sabumboti vai nogalēti jebkurā citā no neskaitāmiem veidiem, kuros valdības ir izraisījušas neapbruņotu, bezpalīdzīgu pilsoņu un ārzemnieku nāves.” [v] 84% šo upuru ir uz megaslepkavu Staļina, Hitlera un Mao rēķina.

Amerikāņu politiskais komentētājs Dinešs D’Souza (D’Souza, 1961-) uzskata, ka krusta kariem, inkvizīcijai un raganu prāvām pierakstītā letalitāte, kuras kopā iznīcinājušas ap 200 000 cilvēku 500 gadu laikā, veido tikai 1% no nāvēm, ko izraisījuši ateistiskie režīmi 50 gados. Tā ir attiecība 99:1 un tieši saistīta ar ateistisko pasaules uzskatu.[vi] B. Berlovs secina: “vēsture rāda, ka ateisms, nevis kristietība, ir slikts, pat slepkavīgs, sabiedrībai.”[vii]

Amerikāņu vēsturnieks un politiskais komentētājs Tomass Vuds (Woods, 1972-) norāda: “Rietumu civilizācija ir parādā baznīcai par universitāšu sistēmu, žēlsirdības darbu, starptautiskajiem likumiem, zinātnēm, svarīgiem tiesiskajiem principiem, un vēl daudz ko citu. [..] Baznīca faktiski ir uzbūvējusi Rietumu civilizāciju.”[viii]

Kristietības loma Rietumeiropas civilizācijā ir fundamentāla. Pēc Romas impērijas sabrukuma tā kalpoja kā Eiropu vienojošais spēks. Kristietība uzturēja spēkā principu, ka jebkurš cilvēks, neatkarīgi no sabiedriskā stāvokļa, ir atbildīgs Dieva un likumu kā Viņa gribas izpausmes priekšā.

Kristietība Rietumeiropas civilizācijai ir dāvājusi likuma varu, cilvēktiesības, hronoloģiskā un sociālā laika atskaiti. Daudzas no Eiropas universitātēm ir radušās kā katedrāļu skolu turpinājums kuras savukārt bija monasticisma izglītības tradīcijas attīstītāja. Akadēmisko grādu piešķiroša universitāte ar tās korporatīvo organizāciju un relatīvo autonomiju ir Viduslaiku kristīgās Eiropas produkts[ix]. Par kristietības ietekmi uz mākslu var retoriski jautāt: kas būtu mūzika bez tādiem dižgariem kā Hendeļa, Mocarta, Pahelbela, Haidna, Vivaldi, Verdi, Mendelsona, un, protams, Baha? Tēlotājmākslas sakarā tikai minēt Leonardo, Mikelandželo, Rafaelu u.c. nozīmē norādīt uz laikmetu, kas uz visiem laikiem noteica Eiropas skaistuma izpratnes kanonu. Vajadzētu daudz un detalizēti runāt par kristietības lomu verdzības atcelšanā, kanibālisma izbeigšanā, darba apstākļu uzlabošanā, infanticīda un poligāmijas izbeigšanā, cilvēka dzīvības svētuma definēšanā, laulības un ģimenes dzīves izveidē, sievietes komplimentaritātes statusa (līdztiesīga, bet atšķirīga) noteikšanā.

Nav iespējams pat īsi aprakstīt citus svarīgus kristietības ieguldījumus cilvēces civilizācijā, taču jāapstājas vismaz pie viena no būtiskākajiem cilvēcības aspektiem, proti, pie līdzcietības izpratnes. Kā raksta A. Šmits, pirmkristiešu attieksme pret cilvēkiem bija ne tikai savam laikmetam neraksturīga, bet pat pretēja: “viņi iedibināja kontrkulturālu veidu, kas veda pie tālākiem jaunievedumiem: bērnu namiem, slimnīcām [..] Senbaznīcā katrā draudzē bija saraksts, kuriem bija nepieciešama palīdzība, saukts par matriculum, [viņiem veltīja] ļoti daudz aprūpes.”[x] Kopš imperatora Justiniāna laikiem kristīgā baznīca bija izveidojusi veco ļaužu mītnes, gerontocomia, kas ir tagadējo pansionātu priekšteči. K. Hejs secina: “no kristīgās līdzcietības akas mūsu kristīgā civilizācija ir guvusi tās iedvesmu un pienākuma apziņu pabarot izsalkušos, padzirdīt izslāpušos, pieskatīt bezpajumtniekus, apģērbt kailos, aprūpēt slimos un apmeklēt ieslodzītos.”[xi] Kā atzīst amerikāņu vēsturnieks un filosofs Vils Durants (Durant, 1885 – 1981), baznīcas diakonija faktiski bija kontinenta mēroga organizācija.[xii]

Austrāliešu vēsturnieks Džefrijs Bleinijs (Blainey, 1932-) pielīdzina Viduslaiku baznīcas diakonisko kalpošanu agrīnai labklājības valstij, norādīdams, ka Baznīca organizēja slimnīcas vecajiem un bāreņu namus jaunajiem, leprozorijus, hosteļus, kur svētceļnieki varēja lēti pārnakšņot un paēst. Tā gādāja barību iedzīvotājiem bada laikos un dalīja pārtiku nabagiem. Šo labklājības sistēmu baznīca apmaksāja ievācot nodokļus un no saviem zemes īpašumiem.[xiii]

Sarkanā Krusta dibinātājs Henrijs Dunants (Dunant, 1828 – 1910) uz savas nāves

gultas apliecināja: “es esmu Kristus māceklis kā pirmajā gadsimtā, nekas vairāk.”[xiv]

2. Reformācijas pienesums Rietumu civilizācijai

Katolicisms pasauli redzēja sadalītu svētajā un laicīgajā. Īsta kristieša cienīga esība ir pirmajā, otrā ir tikai pieciešama kā neizbēgams ļaunums.

Reformācija skata citā gaismā pasauli, dabu, valsti, mākslu, zinātni un laulību. Būt kristietim vairs nenozīmē atteikties no pasaules, jo tas nozīmētu atteikties arī no tās Radītāja. Pasaule vairs nav traucēklis cilvēka iekļūšanai Dieva valstībā, bet gluži otrādi – caur to Dieva valstība nāk pie mums.

Reformācija ienes daudzējādas pārmaiņas. Lutera skatījumā Baznīca ir ticīgo kopība, ne hierarhiski kontrolēta sakrāla organizācija. Kristus pats ir savas Baznīcas galva, mācītāji nav kungi, bet ticīgo kalpi.

Lutera galvenais pienesums ir teoloģiskais atklājums par grēcinieka attaisnošanu tikai ar Kristus nopelna upuri, kas mums tiek piešķirts tikai Dieva žēlastības dēļ un satverams tikai ticībā. Luters izstrādā arī mācību par vispārējo priesterību, ka visi kristieši ir vienlīdz priesteri un garīgi Dieva priekšā, tā atceļot Viduslaiku sabiedrības iedalījumu svētajos (klērs, mūki) un sekulārajos (pārējie) stāvokļos. Luters apgalvo, ka Dieva priekšā neviens sabiedriskais stāvoklis vai darbs nav svētāks vai izcilāks, jo Dievs neskatās uz darba nozīmīgumu, bet tā sirdī, kas Viņam kalpo ar savu darbu. Tāpēc Dieva priekšā nav augstāku un zemāku aicinājumu, profesiju.

Pati profesijas kā aicinājuma ideja noteiktam arodam un dzīves stāvoklim ienāk ar Reformācijas pozitīvu attieksmi pret darbu kā cilvēka dzīves daļu. Profesija top par Dieva gribas izpildes konkrēto vietu un veidu. Aicinājuma mērķis ir kalpot tuvākajam. Aicinājums attiecas ne tikai uz profesiju, bet arī uz dzīves kārtām, proti, cilvēks var būt tēvs, māte, māsa, brālis, u.tml.

Vispārējās priesterības ideja savā būtībā ir antihierarhiska un tāpēc svarīga pārstāvnieciskas valdības un demokrātijas izveidei. Amerikāņu vēsturnieks Luīss Spitcs (Spitz, 1922 – 1999) norāda: “Pastāv saikne starp kongregacionālismu un demokrātisko ētosu.”[xv] Vispārējās priesterības ideja virzīja sabiedrību no Rex lex (karalis ir likums) uz Lex rex (likums ir karalis) un demokrātiskām pārvaldes formām, runas, preses u.c. sociālpolitiskajām brīvībām. Ja Viduslaikos indivīds bija saistīts ar Baznīcas kā reliģiskas hierarhijas un valsts autoritāti, tad Reformācijas būtisks sniegums ir apziņas brīvības ideja. Kristietis pēdējā instancē ir atbildīgs tikai Dievam, kurš tam atklāts Sv. Rakstos kā Viņa autoritatīvajā vārdā.

Vācu sociologs Makss Vēbers (Weber, 18641920) darbā “Protestantiskā ētika un kapitālisma gars” secina, ka brīvā tirgus ekonomika ir Reformācijas produkts. Zemēs, kur iesakņojās Reformācija, izveidojās mums pazīstamā kristīgā darba ētika, saukta par sekulāro askētismu. To raksturo aicinājums, atturība, taupība, namturība, racionāla un sistemātiska uzvedība, zemišķās atlīdzības kā svētības zīmes, pašdisciplīna un saimnieciskums. Peļņas iegūšana ar morāliem līdzekļiem nosaka arī tās saprātīgu un ierobežotu patēriņu. Šīs “darba teoloģijas” iespaidā Reformācijas skartie rajoni Eiropā strauji uzplauka ekonomiski.

Saskaņā ar “dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder” (Mt 22, 21), reformatori iestājās par laicīgo un garīgo autoritāšu nošķiršanu. Lutera mācība par divām valstībām – “kreisās rokas” – valsti un “labās rokas” – baznīcu, lielā mērā noteica Reformācijas politisko teoloģiju. Abas valstības ir Dieva ieceltas. Valdnieka autoritāte nāk no Dieva dabiskā likuma, – radības kārtības un viņš ir atbildīgs Tā priekšā. Valstības sadarbojas, bet ir nošķirtas. Laicīgai varai jāsargā reliģija, baznīcai jāgādā, lai kristīgās vērtības ienāktu sabiedrībā. Luters saka, ka laicīgās varas likums neiet tālāk par dzīvību un īpašumu un ārējām lietām, un Dievs neļaus nevienam valdīt pār dvēselēm, kā vien sev. “Labās rokas” valsts dara grēciniekus par svētiem, glābj, bet “kreisās rokas” valsts cilvēkus civilizē. Luters saka, ka, ja izzūd teologi, tad izzūd Dieva vārds un paliek tikai pagāni un velni. Kad izzūd juristi, izzūd likums un ar to arī miers, un ir tikai laupīšanas, slepkavības, noziedzības, mežonīgi lopi.

Lutera Sv. Rakstu tulkojums dzimtajā valodā kopā ar Gutenberga iespiedtehnikas attīstību izraisīja to plašu pieejamību. Bet, lai Sv. Raksti tiktu plaši lasīti un studēti, jāvalda vispārējai lasītprasmei. Luters iestājās par obligāto vispārējo izglītību kā zēniem, tā meitenēm, sevišķi atbalstot apdāvinātos. Reformācija ienes arī reliģisku stimulu dabaszinātņu attīstībā, jo Dieva pavēle pakļaut zemi (1 Moz 1, 28) nav iespējama bez tās izzināšanas.

3. Cikliskās civilizāciju teorijas vēsts

Ja kristietība ir tik daudz veikusi Rietumu civilizācijas labā, tad kāpēc tā jau ilgstoši uzrāda izsīkuma un dekadences pazīmes?

20. gadsimta sociālo kataklizmu iespaidā vēstures progresa optimistisko scenāriju – cilvēces attīstības nemitīgu augšupeju, – aizvien vairāk sāka apstrīdēt pesimistiski noskaņoti intelektuāļi.

Vācu vēstures filosofs Osvalds Špenglers (Spengler, 1880 – 1936) skata cilvēces vēsturi kā atsevišķu civilizāciju (viņš tās dēvē par kultūrām)[xvi] vēsturi. Kultūras ir nesaistīti superorganismi. Tās attīstās pa noslēgtu ciklu, – dzimšana, attīstība, pilnbrieds, sabrukums, nāve[xvii].

Kultūras specifika izpaužas tās dvēselē, – tai piemītošai iespēju kopumā. “Kultūra nomirst pēc tam, kad tās dvēsele realizē visas savas iespējas tautu, valodu, ticību, mākslu, valstu, zinātņu veidā,”[xviii] t.i., kad kultūra ir izsmēlusi savu potenciālu.

Pēc britu vēstures filosofs Arnolda Toinbija (Toynbee, 1889 – 1975) domām, galvenie civilizācijas attīstības faktori ir ģeogrāfiskā vide, etniskās īpatnības un reliģiskais pasaules uzskats. Svarīgāko lomu civilizācijas attīstībā spēlē sabiedrības elite, radošais mazākums. Šīs evristiskās grupas vīzija un motivācija enerģizē civilizāciju izaugsmei, definējot izejas no krīzēm, kurās tā regulāri nonāk. Izaugsmes posmā civilizācija spēj ar tiem tikt galā un top stiprākas.

Pienāk brīdis, kad radošais mazākums un tās vadītais neradošais vairākums vairs nespēj pozitīvi pārvarēt grūtības. Lejupslīdošā civilizācija izveido “universālu valsti”, kuras uzdevums ir saglabāt status quo. Kreatīvais mazākums top arogants, zaudē morālo spēku un top parazītisks. Tas vairs nespēj vadīt ar pozitīvu piemēru, bet izvēlas vadīt ar spēku, topot par dominējošo mazākumu. Tauta vairs viņu neatbalsta un pati sāk atdarināt tās sliktās īpašības. Zūd sociālā vienība, aizvien vairāk vājinot sabiedrību.

“Universālajā valstī” apspiešanas rezultātā gūtais “miers” iežūžo cilvēkus viltus drošībā, kas rezultējas pat pretmilitārā domāšanā. Tas vēl vairāk novājina šo civilizāciju. Zemāk attīstītās civilizācijas redz šo pārmaiņu un uzbrūk novājinātajai civilizācijai. Tā brūk, to uzveic ienaidnieki. A. Toinbijs secina, ka civilizācijas iet bojā nevis ienaidnieka invāzijas dēļ, bet savas vainas dēļ: “Civilizācijas mirst no pašnāvības, nevis no slepkavības.”

Tomēr A. Toinbijs nav fatālists: “Mēs neesam nolemti tam, ka vēsturei jāatkārtojas; tas ir atkarīgs no mūsu pūlēm veidot vēsturi, pagriezt to jaunā un nebijušā veidā. Kā cilvēki esam apveltīti ar izvēles brīvību un nevaram to novelt uz Dievu vai dabu. Mums pašiem tā jāuzņemas. Tas ir atkarīgs no mums, no mums – atbildēt radoši uz mūsu laika izaicinājumiem.”[xix]

Tam piebalso īru finansists Kristofers Kviglijs (Quigley): ““Vēstures pētīšanas” lappusēs skaidrotā gudrība ir no jauna jāatklāj Rietumu līderiem [..] Rietumi vairs neatbild radoši uz ārējiem izaicinājumiem un tās kreatīvā minoritāte ir kļuvusi parazītiska. Tādējādi, saskaņā ar Toinbiju, Rietumi galīgi degradēsies, ja vien neradīsies jauna garīguma motivēta minoritāte, kas piedāvās jaunu kreatīvu vadību, paceļot sabiedrību uz jaunu apziņas un attīstības līmeni.” [xx]

Arī S. Hantingtons uzskata, ka “visas civilizācijas iet cauri līdzīgiem rašanās, izaugsmes un norieta procesiem.”[xxi] Bet viņa domu gājiens ir šāds. Līdz Aukstā kara beigām pasaule bija bipolāra. Valstis šajā sadursmē tika ierautas, balstoties uz kapitālistisko vai komunistisko orientāciju. Pēc Aukstā kara un globalizācijas uzplūda jautājums bija – pēc kādiem principiem tālāk risināsies cilvēces konfliktēšana un sabiedroto meklēšana. Valstis rod sabiedrotos pie tiem, kuriem ir līdzīga izcelsme, reliģija, valoda, vērtības, un institūcijas un attālinās no tām, kurām tās ir atšķirīgas.

Globalizācijas izraisītā pieaugošā mijiedarbība starp civilizācijām un reliģijām rada ne tikai sadarbību, bet arī konfliktus. S. Hantingtons vēsta, ka dažādu civilizāciju sociālās, kultūras, reliģiskās u.c. vērtības ir pārāk atšķirīgas, lai miermīlīgi sadzīvotu uz globalizācijas “sašaurinātās” planētas. Pārāk dažādi ir pasaules uzskati. Tie nosaka cilvēka dzīves pamatnostādnes, piem., kā veidojas attiecības: indivīds – kopiena, indivīds – valsts, indivīds – Dievs, vīrietis – sieviete, bērni – vecāki u.tml. Uzskati šajos jautājumos dažādās civilizācijās var būt pat pretēji. Viņš secina, ka galvenā atšķirība starp tautām vairs nav ideoloģiska, politiska vai ekonomiska, bet civilizācijas rakstura.

Tāpēc būtiskākā sadursme 21. gadsimtā norisinās vairs ne starp ideoloģijām, bet starp civilizācijām: “Jaunajā laikmetā civilizāciju sadursmes ir lielākais drauds pasaules mieram.”[xxii] Šobrīd konflikts saasinās starp Rietumiem un islamu. S. Huntintons brīdina, ka Rietumu lielvalstu vēlme “aplaimot” citas civilizācijas ar savām vērtībām ir bīstama: “Rietumu intervence citu civilizāciju iekšējās lietās varbūt ir vissvarīgākais nestabilitātes cēlonis un multicivilizāciju pasaules globālo konfliktu avots.”[xxiii] Viņaprāt: “Rietumu līderu atbildība ir nevis censties pārveidot citas civilizācijas līdzīgas Rietumiem, kas ar rūkošajiem spēkiem nav iespējams, bet gan saglabāt, aizsargāt un atjaunot Rietumu civilizācijas unikālās īpašības.”[xxiv] Politologa skatiens nākotnē ir skaudrs: “Pasaules mērogā šķiet, ka Civilizētība daudzējādā ziņā piekāpjas barbarismam, un tas rada domu par nepieredzētas parādības – globālo tumsas laiku draudiem cilvēcei.”[xxv]

4. Baznīcas atbilstība savam aicinājumam

S. Hantingtona minēto globālo draudu ēnā nupat nosvinētā Reformācijas 500-gade uzdod retorisku jautājumu – vai Reformācija ir tikai kultūrvēsturisks mantojums vai arī joprojām aicinājums atgūt šīs kustības fermentu? Vai pazīstamā baznīcas attīstības triāde formācija – deformācija – reformācija nav jāpapildina līdz formācija – deformācija – reformācija – stagnācija – (kā esošā stāvokļa kritisks novērtējums) – reformācija[xxvi]?

Par baznīcas kā kristīgās reliģijas galvenās institūcijas darbības reālo kritēriju un motivētāju Luters gribēja redzēt tikai Sv. Rakstus. Protestantiskā teoloģija, apkopojot reformācijas pieredzi, izvirzīja konceptu par nemitīgi pašreformējušos Baznīcu: ecclesia reformata, semper reformanda secundum verbum Dei, (latīņu: reformēta Baznīca vienmēr reformējas saskaņā ar Dieva vārdu). Tāpēc, pazīstot cilvēka grēcīgo dabu pēc sasniegtā ieslīgt pašapmierinātībā un institūciju noslieci “iegriezties ap sevi”, Baznīcai jābūt paškritiskai, elastīgai un dinamiskai, gādājot, lai tā aizvien būtu saskaņā ar Sv. Rakstiem. Nemitīgi pašreformējošās Baznīcas motīvs ne tikai deva iespēju atjaunot Rietumu civilizācijas pamatelementu – reliģiju, tās galveno institūciju – Baznīcu, tās vadošo idejisko komponenti – teoloģiju, bet joprojām brīdina, – ja (un kad) Baznīca zaudē saikni ar savām pamatvērtībām, tā deformējas un sekas ir tās aprūpē esošās civilizācijas degradācija.

Šodien globālisma ideoloģija ar polikorektuma, genderisma[xxvii], kosmopolītisma, multikulturālisma, hipertolerances, u.c. līdzīgām idejām cilvēktiesību aizsegā faktiski nojauc līdzšinējo tikumisko vērtību sistēmu, noārdot cilvēka būtiskās identitātes. Romas katoļu Baznīcas arhibīskaps Z. Stankevičs brīdina: lai neatkārtotos 20.gadsimta vēsture, sabiedrībai ir jāatpazīst trešā totalitārisma iedīgļi, – morālo relatīvismu, ultraliberālismu, vērtību pakāpenisku “izšķīdināšanu”, akcentu pārlikšanu no vērtībām uz patēriņu, kā arī naudas varu. Vienvirziena tolerance paredz, ka nepiekrītošie tiek izstumti, vai arī pastāv draudi, ka viņus pasludinās ārpus likuma.[xxviii] LU vēstures profesors Harijs Tumans brīdina, kādu cilvēku tipu veido atteikšanās no Rietumu klasiskajām, tradicionālajām vērtībām: “Tas ir pēckultūras laikmets, kura galvenā pazīme – tradicionālo vērtību izskalošanās, kā dēļ cilvēks zaudē pamatu zem kājām. Tas ir cilvēks bez reliģijas un kultūras.”[xxix]

Tāpēc Baznīcai kā savas nācijas iedvesmotājai un vērtību sargam, vispirms ir jārūpējas par savu stāju un attiecībām ar Dievu. Atkāpjoties no autentiska Dieva Vārda pasludinājuma ar aizbildinājumu darīt Baznīcu “mūsdienīgu”, Baznīcas autoritāti nepalielina, bet gan mazina. Latviešu luterāņu teologs Roberts Feldmanis mēdza sacīt: “Ja Baznīca gribēs sacensties ar pasauli pasaulīgumā, tā zaudēs.” Apustuļa sacītais: “netopiet šai pasaulei līdzīgi” (Rom 12, 2) lai arī izklausās puritāniski, taču ir pareizi, jo pasaulei no Baznīcas nevajag izdabāšanu, bet gan Dieva vārdā balstītu uzrunājumu, atbalstu un korekciju.

Iztopot sekulārajām prasībām, zūd Baznīcas heroiskais gars. Ja Baznīca izvairās no sabiedrībai būtiskām tēmām, ieraujas sevī, runā tikai uz sevi, stagnē, piebalso politiskajam meinstrīmam un citos veidos tikai faktiski simulē nācijas inspirēšanas darbību, tā zaudē savu vērtībiski pravietisko autoritāti un spēku. Tad Baznīca pašmarģinalizējas no sabiedrības, jo viņai vairs nav nekā nozīmīga ko tai vēstīt. Tāpēc Baznīca pakāpeniski tiek arī izstumta no sabiedrības diskursa, jo faktiski ir kļuvusi lieka. Reliģiskās vērtības no iedvesmojošām, vērtībiski mobilizējošām kļūst par vēsturiski – muzejiskām, liecībām par reiz bijušu godību, un Baznīca pārtop tikai par vēl vienu sociālu institūciju – diakonijas, sociālā darba, kultūras u.tml. ar reliģisku referenci.

Sekulārisms, kas šobrīd dominē sabiedrisko diskursu, pārraujot saikni starp cilvēku un Dievu, relativizē cilvēka identitāti un viņa vērtību. Cilvēks tiek centrēts ap mainīgiem un maināmiem lielumiem, tā pakļaujot manipulāciju riskam. Radikālais sekulārisms komunisma versijā ar M.Gorkija muti jau reiz vēstīja: “Cilvēks – tas skan lepni!”[xxx], faktiski paceļot cilvēku Dieva vietā. Gala rezultāts bija totalitārais ateistiskais režīms ar milzu cilvēku upuriem.

Rietumeiropas civilizācijā faktiski jau ir notikusi vērtību prioritāšu maiņa. To izsaka termins “post-kristīgais laikmets.” Pasludināt šādu laikmetu nozīmē faktiski vēstīt mūsu civilizācijas garīgo un no tās izrietošās cita veida pašnāvības. Rietumu aizraušanās ar “nāves kultūru”, fascinēšanās ar neglītumu un ļaunumu u.tml. parādības ir uzskatāmi simptomi. Vērtību nomaiņa no kristīgām uz sekulārām deformē Rietumu civilizācijas kristīgo identitāti; tā kļūst atkarīga no to nesošajiem pārejošiem artefaktiem, kā muzejiskiem, toponīmiskiem, filoloģiskiem u.tml. Šie resursi ir nepietiekami, lai Rietumu civilizācija spētu pildīt Dieva uzticētos uzdevumus – fiziski un garīgi “kopt un sargāt” savu teritoriju (1 Moz 2, 5). Iestājas vērtību vakuums.

5. Vērtībvakuuma sekas

Amerikāņu žurnāliste un autore Klāra Berlinski (Berlinski, 1968-) šādi apraksta Eiropas stāvokli: “Eiropieši ir negriboši cīnīties par jebko un grib padoties jebkuram; viņus fascinē dekandence; [..] viņi nespēja asimilēt savus imigrantus; viņiem vairs nav bērnu; viņi vairs nerada zinātniski un kulturāli daudz nozīmīgu darbu; viņi ir zaudējuši savu reliģisko aicinājumu un vairs neuzskata savas dzīves par jēgpilnām … apstākļi ir padarījuši eiropiešus vairāk vai mazāk aklus un nespējīgus konfrontēties ar draudiem savai civilizācijai.”[xxxi]

Vērtībvakuuma uzskatāma izpausme ir tā, ka Rietumos dievnamu ēkas dažviet tiek atstātas un vietumis tās pat pārņem musulmaņi, kuru invāzija Eiropā bēgļu migrācijas aizsegā ir ieguvusi Rietumu identitāti apdraudošus mērogus. Musulmaņu skaits Eiropā 2016. gadā bija jau 25.8 miljoni.[xxxii] Islama radikāļu terora statistika ir biedējoša: 2017. gadā vien notikuši 2037 uzbrukumi, 15 703 nogalēti, 14 338 ievainoti; kopš 2001.gada 11. septembra veikti 32 513 uzbrukumi ar letālām sekām.[xxxiii]

Vērtību vakuums ir tikai viens no simptomiem Rietumu identitātes krīzei. Te izpaužas svarīgāka likumsakarība, – grūstot vienas civilizācijas vērtībām, tās vērtībtelpu okupē cita civilizācija ar agresīvu vērtību sistēmu. Ilustrācija tam ir Krievijas hibrīdkarš pret Rietumu civilizāciju, kas sākotnēji koncentrējās uz Ukrainu, bet tad tika pārnests arī uz citām Rietumu valstīm. NATO ģenerālsekretārs Anders Rasmusens saka: “Notiekošais konflikts starp Krieviju un Rietumiem – kas centrējas uz krīzi Ukrainā – savā būtībā ir vērtību sadursme.”[xxxiv]

Hibrīdkaram, kā tas iepazīts Krievijas – Ukrainas karā (2014-), ir divas daļas: nemilitārā un militārā. Vispirms pretinieka teritorija ar informatīvo ieroču palīdzību tiek agresīvi piepildīta ar tai svešām vērtībām, un, kad iedzīvotāju pretestība ir salauzta, seko militārā daļa[xxxv] ar teritorijas politiskās piederības maiņu. Būtībā tā ir vērtību cīņa, kas savdabīgi atbalso 1555.gada Augsburgas miera principu cuius regio, eius religio (latīņu: kā teritorija, tā reliģija), kas beidza karu starp katoļiem un protestantiem. Tagad to var pārfrāzēt: “kā vērtības, tā teritorija.”

Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Jānis Bērziņš norāda uz nemilitārās karadarbības četriem posmiem:

1) informatīvi, morāli, psiholoģiski, ideoloģiski, diplomātiski un ekonomiski pasākumi, lai mērķa valstī izveidotu sev labvēlīgu politisko, ekonomisko un militāro stāvokli.

2) Politisko un militāro līderu, valdības iestāžu maldināšana caur plašsaziņas līdzekļiem un diplomātiskajiem kanāliem.

3) Valdības un militāro amatpersonu iebiedēšana un uzpirkšana, lai tie pamestu amata pienākumu pildīšanu.

4) Destabilizējošas propagandas izplatīšana, lai palielinātu neapmierinātību sabiedrībā.[xxxvi]

Kad šie mērķi panākti, var sekot mērķa valsts konvenciāla militārā okupācija.

Līdzšinējās valstu aizsardzības koncepcijas galvenokārt bija orientētas uz konvenciālo karu. Šobrīd pirmajā vietā izvirzās valsts hibrīdaizsardzības spējas. Tā kā Baznīca ir savas nācijas un valsts vērtību sargs, tad tai nav iespējams šajā jaunajā kara veidā palikt sāņus. Tāpēc Baznīcas uzdevums ir savas valsts reliģiskās un morālās vērtībtelpas sargāšana.

Nobeigums. Šodienas izaicinājumu saikne ar Reformāciju.

Reformācija parādīja, ka ir iespējams atjaunot Rietumeiropas civilizāciju. Tā kā Baznīca ir saistīta ar Dieva mūžīgumu, tad nedz tai, nedz arī tās aprūpē esošai civilizācijai nav jāiet bojā. Sv. Rakstos un kristīgajā ticībā ir neizsmeļams vērtību krājums, ko var un vajag vienmēr aktualizēt.

Līdz 16. gadsimtam kristīgā teoloģija nebija ievērojusi teoloģisko konceptu par grēcinieka attaisnošanu tikai ar Kristus nopelna upuri, kas mums tiek piešķirts tikai Dieva žēlastības dēļ un satverams tikai ticībā. Būsim drosmīgi jautāt sev – kas ir tā sv. Rakstu vēsts, kuru neieraugām tagad?

Ja līdz 16. gadsimtam kristīgajā teoloģijā aktuālais jautājums bija par cilvēka pestīšanu, tad tagad tas ir par radības pastāvēšanu. Proti, par to, ka pašā Dieva radības kārtībā ir uzdotas noteiktas robežas, kas ir vai nav normāls. Šo robežu ignorēšanas un izaicinošas pārkāpšanas sekas ir veselā saprāta zudums, kā rezultāts ir pašas cilvēcības kā tādas strauja degradācija. Tāpēc jāsaprot, ka ultraliberālisma spekulatīvais ideoloģiskais konstrukts – politkorektums[xxxvii] apdraud mūsu kā cilvēku identitātes esību. Ja teoloģiskā kļūda līdz 16. gadsimtam apgrūtināja cilvēkiem gūt pestīšanu, tad šī mūsu laikmeta kļūda apdraud ne vien Eiropas identitāti, bet jau cilvēces kā tādas pastāvēšanu.

Luteram “pietika” reformēt tikai Baznīcu un tai organiskās saiknes ar sabiedrību dēļ Reformācijas cerētais – un vēl vairāk neplānotais – iespaids vēsturiski relatīvi īsā laikā pārvērta Rietumu civilizāciju. Šodienas specifika ir tā, ka ar Baznīcas reformāciju vien nepietiek. Baznīcas iekšējās stagnācijas un marģinalizētās vērtībsituācijas dēļ Jāņa Kristītāja, Kristus un Lutera sacītais: “Atgriezieties!” nu ir adresējams vairs ne tikai Baznīcai, bet jau visai Rietumu civilizācijai kopumā.

Civilizāciju teorija ir tikai cilvēku radīta zinātne, tāpēc nav nepieciešams pārspīlēt tās prognostiskās spējas. Visas lietas pēdīgi ir Dieva rokās. Dievs bija lielākais un nozīmīgākais Reformācijas resurss, tāds Viņš ir un paliek arī šodien, jo “Jēzus Kristus vakar un šodien tas pats un mūžīgi” (Eb 13, 8). Mums ir tikai jāgrib un jāspēj apgūt un mūsdienīgi pielietot Reformācijas idejisko mantojumu.

[i] Hantingtons S. Civilizāciju sadursme. Pasaules kārtības pārveide. Rīga: Jumava, 2012. 46 lpp.

[ii] Hantingtons S. 69 lpp.

[iii] Hantingtons S. 317 lpp.

[iv] Barlowe, B. Christianity and Compassion sk. internetā (2018.10.02.) https://probe.org/charity-and-compassion-christianity-is-good-for-culture/

[v] R. J. Rummel, Death by Government, London: Transaction Publishers, 2009, 9p.

[vi] D’Souza D. What’s So Great About Christianity, Washington, D.C.: Regnery, 2007, 215 p.

[vii] Barlowe, B.

[viii] Woods, T. How the Catholic Church built Western Civilization (Washington: Regner history, 2005), 1 p.

[ix] Ruegg, Wather and Foreword. The University as a European Institution, in: A History of the University in Europe. Vol. 1. Cambridge: Cambridge UP, 1992, XIX-XX p.

[x] Schmidt, 217.

[xi] Barlowe, B.

[xii] Durant, W. The Age of Faith, New York Simon and Schuster, 1950, 31 p.

[xiii] Blainey, G. A Short History of Christianity, Melbourne: Victoria Penguin Group, 2011, 214-215 p.

[xiv] Schmidt, A. 155-166 p.

[xv] Spitz L, The Renaissance and Reformation Movements. Vol II, St.Louis: CPH, 1987, 552 lpp.

[xvi] O.Špenglers civilizāciju uzskata par kultūras pēdējo posmu, nevis kā tagad – par plašāku jēdzienu, kura sastāvdaļa ir kultūra.

[xvii] Cikliskā uzskata zīmīgs pārstāvis ir skotu vēsturnieks, Edinburgas universitātes profesors un jurists Aleksanders Titlers (Tytler, 1747 –1813), kurš “Atēnas republikas krišanā” aprakstīja tautas attīstību, literatūrā pazīstamu kā “Titlera cikls”: “Tauta no verdzības tiecas uz garīgu ticību, no garīgas ticības uz lielu drosmi, no lielas drosmes uz brīvību, no brīvības uz pārpilnību, no pārpilnības uz savtīgumu, no savtīguma uz pašapmierinātību, no pašapmierinātības uz vienaldzību, no vienaldzības uz izlaidību, no izlaidības uz verdzību.” Sk. internetā (2018.10.02.) https://www.snopes.com/politics/ballot/athenian.asp

[xviii] Spengler, O. Der Untergang des Abendlandes. Umrisse einer Morphologie der Weltgeschichte, Erster Band, (Munchen: Oscar Beck, 1923), II, I, 7.

[xix] Goodreads, Sk. internetā (2018.10.02) https://www.goodreads.com/quotes/7753391-we-are-not-doomed-to-make-history-repeat-itself-it

[xx] Quigley, C. Civilizations Die by Suicide Not by Murder, Sk. internetā (2018.10.02)

https://www.financialsense.com/contributors/christopher-quigley/civilizations-die-by-suicide-not-by-murder

[xxi] Hantingtons S. 317 lpp.

[xxii] Hantingtons S. 328 lpp.

[xxiii] Hantingtons S. 318 lpp.

[xxiv] Hantingtons S. 318 lpp.

[xxv] Hantingtons S. 328 lpp.

[xxvi] Daži pētnieki lieto pat jēdzienu “transformācija”.

[xxv] Latvijas kristīgo baznīcu vadītāji aicina neratificēt Stambulas konvenciju. Sk. internetā (2018.10.02.) http://www.lelb.lv/lv/?ct=lelb_zinjas&fu=read&id=2239

[xxviii] Pēc http://www.catholic.lv/main.php?parent=5253

[xxix] Lorencs, J. Dzīva zivs peld pret straumi. Saruna ar vēsturnieku Hariju Tumanu. Sk. internetā (2018.10.02.) http://www.la.lv/dziva-zivs-peld-pret-straumi/

[xxx] Zīmīgi, ka šos vārdus Maksima Gorkija lugā “Dibenā” saka Satins – nakts patversmes iemītnieks.

[xxxi] Citāts no grāmatas: Israel, R, The Spread of Islamikaze Terrorism in Europe, London, Vallentine Mitchell, 2008, 402 lpp.

[xxxii] Pew Research Center, Europe’s Growing Muslim Population, Sk. internetā (2018.10.02)

[xxxiii] The Religion of Peace. Sk. internetā (2018.10.02) https://www.thereligionofpeace.com/attacks/attacks.aspx?Yr=2017

[xxxiv] Rasmussen, A. A War of Values With Russia, Sk. internetā (2018.10.02) https://www.project-syndicate.org/commentary/russia-fear-west-democracy-by-anders-fogh-rasmussen-2015-04?barrier=accessreg

[xxxv] Principā tā var noritēt ar vai bez konvenciāli militāriem līdzekļiem, atkarībā no mērķa valsts pretestības spēju destrukcijas pakāpes.

[xxxvi] Bērziņš, J. Russia’s new Generation Warfare in Ukraine: Implications for Latvian Defense Policy. Sk. internetā (2018.10.02) http://www.naa.mil.lv/~/media/NAA/AZPC/Publikacijas/PP%2002-2014.ashx

[xxxvii] Abilenes Universitātes profesore Sintija Ropere (Roper) norāda, ka politkorektuma iespaidā mainītā valoda var mainīt auditorijas uztveri un pārliecības, kā arī iespaidot rezultātus. [..] Politkorektuma kritiķi redz to kā cenzūru un runas brīvības ierobežošanu, kas ved pie pašcenzūras un uzvedības ierobežojumiem. Roper, C. Political correctness (PC), Sk. (2018.11.02.) https://www.britannica.com/topic/political-correctness Vai cits definējums: [B.a.] “Institucionāls iegansts, lai vajātu un izslēgtu citu politisko uzskatu cilvēkus.” Sk. (2018.11.02.) https://www.urbandictionary.com/define.php?term=political%20correctness

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Tev varētu patikt arī

Baiba Rudevska: Viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma tiesībpolitiskā problemātika (pilnā versija, bez cenzūras)

*Raksta īsās versijas pirmspublikācija – laikraksts “Jurista vārds”. Raksta pilnā versija iepriekš…

Kā Krievija izdomā fašistus, lai ar tiem cīnītos

Krievijā, kur pēdējos 20 gadus valda Putina kleptokrātija, tauta slīgst nabadzībā. Gan…

Kā māca Latvijas vēsturi?

Vēstures kā mācību priekšmeta jēga ir apslēpta tās nosaukumā – “vēsture” ir…

Kāds būtu taisnīgs nekustamā īpašuma nodoklis?

Nodokļu reformas laikā nekustamā īpašuma nodoklis netika reformēts, tomēr nedz tā aprēķināšana,…