No lekcijas 24.4.2019.

Pirms 20 gadiem iznāca filma “The Matrix”, kuras galvenais motīvs bija realitātes un simulācijas attiecības. Kā mēs zinām, kas ir patiess? Un, ja mums būtu izvēle, vai mēs izvēlētos patīkamu simulāciju vai tomēr nepatīkamu realitāti? Zīmīgi, ka filmas varonis hakeris Neo, kuram ir jāizdara šāda izvēle, savu naudu un diskus ar neatļautām programmām glabā franču kreisā filozofa Žana Bodrijāra darbā “Simulakri un Simulācija”[1]. Acīmredzot, filma nav tik daudz par datorsimulācijām, cik sociāls vēstījums. Bodrijārs savos darbos nesaudzīgi kritizē postmoderno patērētāju sabiedrību. Viņš precīzi nosaka simptomus, bet, līdzīgi citiem “jauno kreiso” autoriem, nespēj piedāvāt risinājumus. Bodrijāra kritika aprobežojas ar deklaratīviem paziņojumiem un “liriku”, kas palīdz maskēt to, ka viņam risinājuma nav, jo viņš pats netic nekādām objektīvām patiesībām un vērtībām. Ar to arī šī darba vērtība beidzas. Konservatīvajiem un nacionālistiem būtu vērtīgi iepazīties ar viņa novērotajiem postmodernās pasaules simptomiem, bet no tiem attīstīt savus secinājumus un piedāvāt savus risinājumus, kuri mums, atšķirībā no paša Bodrijāra, ir.

1. “Simulakri un Simulācija

Bodrijārs apraksta to, kā simbolisms kultūrā un medijos konstruē izpratni par sabiedrības kopējo eksistenci. Kā jau daudzi lasītāji zina, cilvēki ir būtnes, kas spēj veidot abstrakcijas un simbolus – tajā ir mūsu spēks un arī vājums. Bodrijārs apraksta to, kā šī izpratnes veidošana arvien vairāk attālinās no jebkā reāla. Daži no Bodrijāra jēdzieniem: Simulakri ir kopijas, kas apraksta lietas, kurām nav/vairs nav oriģināla. Simulācija ir reālās pasaules norišu imitācija. Simulācija nav tas pats, kas izlikšanās. Ja kāds simulē slimību, tad viņam parādās arī daļa no simptomiem. Tāpēc pēc ārējās formas ir grūti noteikt, kas ir patiess un kas – simulācija. Bodrijārs iedala simulāciju veidos virzienā no pietuvinātības realitātei uz atrautību no realitātes. Šie simulāciju veidi ir: 1) Refleksija; 2) Maska; 3) Ilūzija; 4) Tīra simulakra (nav saistības ar realitāti). Vēl svarīgs jēdziens Bodrijāra filzofijā ir hiperrealitāte – virtuālā realitāte, kas ir tik tuva autentiskajai (un ar to savijusies), ka noteikt atšķirību kļūst arvien grūtāk.

Kā hiperrealitātes piemēru Bodrijārs min Disnejlendu, kas spiež tās apmeklētājus noticēt, ka tās piedāvātā realitāte ir patiesa, lai apmeklētāji šo realitāti iegādātos. Hiperrealitātes veidošanu veicina patērētāju sabiedrība un reklāmas industrija savām vajadzībām. Kā raksta arī latviešu nacionālkonservatīvais filozofs Pauls Jurevičs, šīs patērētāju sabiedrības mērķis ir “iekalt [patērētājiem], ka zināmas lietas, ko ražo rūpniecība, ir absolūti nepieciešamas, ka bez tām nevar dzīvot, kaut gan agrāk neviens pat nebija dzirdējis par tām. Reklāma rada pat īpatnēju ideoloģiju, gandrīz pasaules uzskatu”.[2]

Disnejlenda ir šīs patērētāju sabiedrības simbols. Bodrijārs apraksta arī Losandželosu kā hiperreālistisku pilsētu, kuras pati būtība ir ilūziju radīšana. Holivuda meistarīgi papildina realitāti, to liekot uztvert citādāk – atbilstoši saviem filmu scenārijiem un masu kultūras klišejām. Tikpat ievērojama, ja ne lielāka ietekme kā kino, ir televīzijai, kas iedarbojas uz cilvēku un liek mainīt viņa uzvedību – gan tā cilvēka uzvedību, kas, piemēram, tiek filmēts “realitātes TV”, gan tā cilvēka, kas to skatās.[3] Protams, ar laiku saistība ar realitāti kļūst arvien nosacītāka. Iznākums reālajā pasaulē – cilvēks kalpo produktam, kuru viņam patiesībā nemaz nevajag, nevis produkts kalpo cilvēkam. Sabiedrība sāk organizēties ap izklaides vietām un iepirkšanās centriem. Pilsētas patiesais centrs vairs nav vis kāda baznīca vai cita sabiedriska celtne, bet, piemēram, “Akropole”…

Postmoderno pasauli kopumā raksturo arvien lielāka “nerealitāte” un mākslīgums, kas izpaužas gandrīz visos dzīves aspektos. Valūta, kas nav segta ar zeltu. Urbanizācija, kas nošķir cilvēkus no dabas pasaules un atsvešina tos vienu no otra. Un, protams, mediju veidotā hiperrealitāte, kas nojauc robežu starp lietām, kas ir nepieciešamas dzīvošanai, un lietām, pēc kurām vajadzība ir radīta mākslīgi. Tā ir tā sauktā “zīmes vērtība”, kas sāk sastādīt lielāko daļu no pašas preces – tā nav saistīta ne ar ražošanu, ne ar izplatīšanu, bet ar reklāmas iedvesto ideju par šīs preces saistību ar kādu slavenību vai kādu dzīvesstilu. Bodrijāra darbs tapa pirms sociālo tīklu parādīšanās, tāpēc būtu interesanti, ko viņš teiktu par sociālo tīklu ietekmi uz šīm tendencēm. Piemēram, viņa aprakstītā jēgas izzušana līdz ar informācijas daudzuma pieaugumu, šķiet, aug ģeometriskā progresijā.

2. Globālisms un hiperrealitāte

Šajā brīdī mēs varam “pārņemt stafeti” no Bodrijāra un pateikt nepateikto. Hiperrealitātes veidošana nav tikai modernā kapitālisma parādība. Tā ir daļa no globālisma projekta. Kas ir globālisms? Globālisms ir ideja, ka nacionālās valstis ir jālikvidē, lai pasauli apvienotu vienā politiskā un ekonomiskā vienībā. Tas nav tas pats, kas globalizācija, kas ir arvien ciešāku kontaktu veidošanās starp dažādām pasaules daļām, kas nav nekas jauns.

Jau mūsu vecāku paaudzes pieredzētais komunisma eksperiments, kas nebija nekas cits kā hiperrealitāte, kurai ar realitāti bija vēl mazāks sakars kā Disnejlendai. PSRS bija absurda izrāde, kaut arī ļoti asiņaina, par kuru visi oficiāli izlikās, ka tai tic. Komunistiem bija izveidota sava simbolu un rituālu sistēma, un, protams, arī represīvais aparāts, kas nodrošināja šīs izrādes turpināšanos. Bet šis eksperiments izgāzās, kad Gorbačovs paziņoja par “atklātības” sākšanos. Kāda gan atklātība hiperrealitātē?! Izrāde beidzās. Izbeigušies ir arī liberāļu sapņi par “vēstures beigām” un visas pasaules apvienošanos vienā “tirgū” bez reliģijām un ideoloģijām. Šie sapņi beidzās 2014. gadā Ukrainā, bet varbūt arī agrāk – varbūt jau 2001. gada 11. septembrī.

Kas ir globālisma ideoloģija? Tas ir neomarksisms, kas kategoriski noraida jebkādas patiesības pastāvēšanu un nepiedāvā nekādas kolektīvās vērtības, kas varētu vienot sabiedrību. Šīs ideoloģijas dominanci Rietumos aizsāka 1968. gada studentu “revolūcija”, kuras piekritējs bija arī Bodrijārs.[4] Ironiskā kārtā 1968. gada “revolucionāri” ir kļuvuši par represīvu un cilvēka brīvībai naidīgu grupējumu. Bet šis naids ir ārkārtīgi rafinēts. Piemēram, “sociālā konstrukta” ideja, kas nozīmē, ka viss patiesībā esot simulakri, kuri nevienā punktā nesaskaras ar realitāti. Nav runa tikai par kultūru relatīvismu (“visas reliģijas ir vienādas”) – robežas tiek nojauktas starp dzimumiem, vecumiem, sugām[5], starp saprātīgo un nesaprātīgo, tiek apšaubītas visas hierarhijas, visas autoritātes un visas patiesības, izņemot ideju, ka patiesības nemaz nav. Neomarksisti vairs nespiež cilvēkus noticēt kādai vienai sistēmas patiesībai – katrs var izvēlēties savu “hiperrealitāti”, kuras var pastāvēt paralēli. Radikāls feminisms, vegānisms, transhumānisms, transseksuālisms – ja vien cilvēka prāts var ko izdomāt, tad tam jau ir sava tirgus niša.

Vienlaikus masu kultūra ir nonākusi strupceļā. Viss ir kopiju kopijas. Un katra nākamā kopija ir arvien seklāka un arvien atrautāka no jebkā reāla. Piemēram, nav jaunu subkultūru, kas vēl nesen vismaz centās veidot kaut kādu “stāstu” par realitāti. Hipsteri kā noslēdzošā subkultūra ir pārņēmusi citu subkultūru elementus, atņemot tiem nozīmi un visu padarot “ironisku”. Ja nesen liela problēma jauniešu vidū bija atkarība no datorspēlēm, tad šobrīd tā ir atkarība skatīties video, kā citi spēlē datorspēles (!).[6] Filmas, mūziku un modi šodien raksturo nemitīga “atgremošana”, vecā vairākkārtēja pārstrāde no jauna. Ar izņēmumiem, protams, kas gan nemaina tendenci. Mūzika izklausās arvien vienveidīgāk[7], jo to visu burtiski veido daži mūzikas producenti[8], kurus, visticamāk, tuvākā nākotnē aizstās mākslīgais intelekts.

3. Sociālo tīklu hiperrealitāte un Krievija

Sociālie tīkli izraisa arvien lielāku hiperrealitātes nostiprināšanos un autentiskuma samazināšanos. Sociālo tīklu “realitātē” mums katram ir savs “digitālais-es”, kas ir mūsu pagarinājums digitālajā telpā. Daudzi ar to tik ļoti identificējas, ka pazaudē savu īsto “es” šajā realitātē. Informācijas burbuļu fenomens rada cilvēku informatīvo izolāciju un atrautību no objektīvāka pasaules skatījuma. Informācijas vākšana par indivīdu pēc viņa uzvedības internetā ļauj viņu precīzi profilēt, lai piedāvātu viņam preces un pakalpojumus, tajā skaitā “pareizos” politiskos vēstījumus ietekmēšanai pirms vēlēšanām.

Krievija šādā “nerealitātē” jūtas kā zivs ūdenī. Šī valsts, kurai “nekas nav patiess un viss ir iespējams”[9], kurā viss ir šovs un izklaides televīzija, ar viltus ziņām un citām informatīvā kara metodēm efektīvi izmanto Rietumu apjukumu vērtībās. Krievija ir postmoderna diktatūra-teātris, kuras viens no galvenajiem scenāristiem ir Putina padomnieks Vladislavs Surkovs. Viņa idejas ir tās, kas jau gadiem ir ļāvušas apmānīt gan Krievijas tautu, gan pārējo pasauli, izmantojot vērtību relatīvismu un patiesības noraidījumu. Krievija spēj nomērķēt koordinētus vēstījumus katrai mērķauditorijai – komunistiem un monarhistiem, sociālistiem un kapitālistiem, totalitāristiem un demokrātiem…. Ne velti Donbasā Krievijas pusē karo visplašākā ideoloģiskā spektra brīvprātīgie no visas pasaules. Patiesā Krievijas ideoloģija ir tīra vara un viss pārējais ir tikai līdzeklis. Taču Krievija nav vienīgā, kas gūst spēku no vērtību vakuuma Rietumos.

4. Nihilisms un ISIS

Jau 19. gadsimtā bija pravieši, kas paredzēja Rietumos dziļu vērtību krīzi vai precīzāk – visu vērtību zudumu. Tā ir nihilisma ideja – jēgas un patiesības zudums. Nīče rakstīja par “Dieva nāvi”, ar to saprotot reliģijas ietekmes mazināšanos Rietumos, kas novestu pie milzīgiem satricinājumiem nākotnē. Visa viņa filozofija bija mēģinājums atrisināt šo paredzamo krīzi, taču jāatzīst, ka tā īsti nespēja sniegt atbildi uz šo problēmu. Bodrijārs uzskata, ka nihilisms Rietumos nav novedis pie nekādiem satricinājumiem, jo patiesības un jēgas zudumu kompensē hiperrealitāte – patērētāju “paradīze” ar neskaitāmiem uzmanības novēršanas mehānismiem.

Bodrijāram bija tikai daļēja taisnība. Nihilisms mūs novedīs pie milzīgiem satricinājumiem. Ja sākotnēji nihilisms izpaudās kā klusa gruzdēšana zem citādi mierīgas patērētāju sabiedrības virspuses, tad pamazām tā pārvēršas arvien lielākos ugunsgrēkos – tiešā un pārnestā nozīmē. Ne indivīds, ne sabiedrība nespēj dzīvot bez augstākas jēgas, kas attaisno dzīves grūtības, un bez augstiem mērķiem, kas atraisa radošumu. Šāda dzīve ir gluži vienkārši pretdabiska cilvēka būtībai. Kur šī jēga un mērķi tiek atņemti, tur apstājas viss radošums un sākas destrukcija, kas pataloģiskos indivīdos izpaužas bezjēdzīgos pašiznīcināšanās un slepkavību aktos. Jēgas zudums apvienojumā ar cilvēka izolāciju postmodernajā pasaulē noved pie divām saistītām parādībām – cilvēku nīšanas (mizantropisms) un Dieva nīšanas (mizoteisms), ja cilvēks ir ticīgs, bet, ja neticīgs, tad tas izpaužas kā naids pret pašu eksistenci. Piemēram, Džordans Pītersons[10] biežās masu slepkavības Amerikā skaidro kā šādu naida aktu pret pašu eksistenci[11]. Manuprāt, mizantropisms mūsdienu sabiedrībā izpaužas arī daudz nemanāmākos veidos – kā naids pašam pret sevi dažādu atkarību veidā (alkohols, narkotikas, azartspēles u.c.). Atkarības ir arī mēģinājums izbēgt no hiperrealitātes, taču, diemžēl, nevis meklējot patieso realitāti, bet tā vietā radot jaunu ilūziju pasauli pašam priekš sevis.

Sava veida “bēgšanas” mēģinājums ir pievienošanās ISIS, jeb “Islāma valstij”. Tā kā Rietumu postmodernā masu kultūra nespēj piedāvāt nekādu jēgas un mērķa apziņu, daudzi to meklē ārpus Rietumiem. ISIS pievilina gan imigrantus, gan arī konvertētos eiropiešus ar savu jēgas un mērķa “piedāvājumu” – viltus piedāvājumu, jo vienlaikus tas ir tas pats nihilisms, kas, ietērpts reliģijas valodā, noved pie tās pašas destrukcijas un pašdestrukcijas – nevainīgu cilvēku slepkavošanas un pašnāvībām. Šis “jēgas” un “bezjēdzīguma” kokteilis, apvienojumā ar efektīvu propagandu internetā, bija ISIS panākumu pamatā. Vai nav briesmīgi, ka daudzus tik ļoti nebiedēja ISIS slepkavnieciskā un sadistiskā rīcība, kamēr vien dalība šajā organizācijā piešķīra viņiem apziņu par kaut kādu mērķi viņu dzīvēm? Tieši tik bīstams ir nihilisms – un nav nekāda pamata domāt, ka šis destrukcijas un pašdestrukcijas process beigsies ar ISIS militāru sakāvi.[12] Līdz šim vēsturē tas ir turpinājies ar ilgu agoniju un beidzies ar konkrētās civilizācijas nāvi un tās aizstāšanu ar citu civilizāciju, kas sevi uztver nāvīgi nopietni un kurai viss nav “ironija” vai “postmoderns absurds”. Jo ISIS jau ir tikai priekšpulks civilizācijai, kas strauji aizvieto pagurušo “veco Eiropu”.

5. Meklējot Patiesību

Konservatīvā attieksme pret dzīvi nozīmē atzīt, ka mēs neesam “baltas lapas”, bet gan mūsu bioloģiskā un vēsturiskā mantojuma “nesēji”. Pauls Jurevičs raksta: “Kultūra nav nekas cits kā vēstures gaitās saglabātie atzinumi un atklājumi par cilvēka dabu un viņa dzīves iekšējiem un ārējiem nosacījumiem, kurus nevar grozīt”.[13] Vēl vairāk – visām kultūrām šie atzinumi ir ārkārtīgi līdzīgi – neskatoties uz ārējām kultūru atšķirībām, visās kultūrās ir kopīgi garīgie pamati. Tā ir ideja par cilvēku kā būtni, kas apveltīta ar dvēseli. Tā ir hierarhiski organizēta sabiedrība, kurā garīgās vērtības dominē pār materiālajām. Tā ir taisnīguma apziņa un varonības ideāls. Un pats galvenais – tā ir ideja par augstāku ētisku pasaules Kārtību, ar kuru cilvēkam ir jāsaskaņo sava dzīve. Rietumu unikalitāte, jau sākot ar Homēra laikiem Grieķijā, slēpjas atziņā, ka šo augstāko Kārtību un Patiesību (jeb Dievu) ir iespējams atspoguļot mākslā – it īpaši mūzikā un arhitektūrā, kas ir harmoniska, ritmiska un skaista. Pretstats šai atziņai ir ikonoklasms – ideja no Tuvajiem Austrumiem, kas noraida, ka Dievu var attainot, jo Dievs ir absolūts jēdziens, ko nevar simbolizēt neviens mākslas darbs. Tāpēc islāmā ir aizliegts attainot Allāhu, un arī Rietumu vēsturē ik pa laikam ir bijuši t.s. “svētbilžu grautiņi” no to puses, kas uzskata, ka jebkādi Dieva attēlojumi ir zaimošana un elkdievība.

Postmodernā pasaule arī nodarbojas ar ikonoklasmu, taču nevis aiz cieņas pret Dievu, bet aiz bailēm, ka Dievs varētu pastāvēt. Šim procesam ir daudz izpausmju, taču neviens nav spilgtāks kā Notre-Dame katedrāles degšana, kas ir kulminācija 875 (!) baznīcu degšanai pagājušajā gadā. Bet tā ir tikai viena traģēdijas puse. Ideja, ka katedrāle jāatjauno ar modernu stikla jumtu un torni, ir nākamā traģēdijas daļa, kas mums atgādina, ka īstie barbari nav tie, kas pieder citai kultūrai, bet tie, kas ir atteikušies no jebkādas kultūras. Vēlme “izdzēst” kultūras mantojumu, identitāti un skaistumu ar stikla arhitektūru, kas izskatās vienādi jebkurā pasaules daļā, ir tipiska postmodernajai “mākslai”. Tā, nespējot radīt, cenšas iznīcināt visas liecības par to, ka ārpus indivīda personiskās “patiesības” pastāv kāda augstāka Patiesība, kuras priekšā mēs visi esam atbildīgi.

Jau senie romieši, iekļaujot savā impērijā arvien jaunas tautas, nonāca pie atziņas, ka pāri visiem sociālajiem apstākļiem pastāv dabiskās tiesības (ius naturale). Šīs dabiskās tiesības izriet no cilvēka sirdsapziņas, taisnības un saprāta. Valsts radītajiem likumiem būtu jāatbilst dabiskajām tiesībām. Vēlāk Eiropā šīs dabiskās tiesības tika definētas kā Dieva radītas tiesības – morāles un tikumu objektīvais pamats. Dabisko tiesību ideja ir cilvēktiesību un demokrātijas pamatā. Neomarksistu morāles relatīvisms apdraud šo mūsu civilizācijas pamatakmeni. 20. gadsimta totalitāro režīmu patvaļa pret cilvēka dzīvību un cieņu balstījās tieši šajā pašā relatīvismā, kas 21. gadsimtā no dažādu “atvērtās sabiedrības” aktīvistu puses tiek pasniegts kā kaut kāda “brīvība”. Taču tā nav brīvība – mēģināt pārdefinēt ģimenes jēdzienu, neskatoties uz šī jēdziena objektīvo dabu. Tā nav nekāda brīvība – nicināt savu kultūras mantojumu, to aizstājot ar “laikmetīgo mākslu”. Tā nav brīvība – nicināt savu senču izcīnīto un atņemt dzimteni nākamajām paaudzēm ar masu imigrācijas politiku. Tā ir zara zāģēšana, uz kura paši sēžam. Brīvība ir atrodama vienīgi Patiesības gaismā – kā kalpošana reālajai dzīvei, kā kalpošana savai ģimenei un tautai.

Mūsu samākslotajā pasaulē ikvienam, kas vēlas būt brīvs, sev nemitīgi būtu jāuzdod jautājums – vai tā ir īsta vērtība vai tomēr kaut kas mākslīgs? Un, atrodot atbildi uz šo jautājumu, vienmēr izvēlēties īsto pār mākslīgo. Ir jādzīvo dzīvei un dzīvībai, nevis masu kultūras radītiem iespaidiem un mākslīgām vajadzībām. Vai nav absurds un acīmredzama mērķu un līdzekļu sajaukšana, piemēram, upurēt ģimenes dzīvi un savu turpināšanos nākotnē karjeras vai augstskolas diploma dēļ (nerunājot par to, ka šāda izvēle bieži vien ir mākslīga)? Kas vēlas būt brīvs, lai noraida postmodernismu un nihilismu, tā vietā meklējot to, kas ir jēgpilns un ar mērķi. Sākt var ar nelielām lietām, piemēram, lietot tehnoloģijas tikai tik daudz, cik tas ir nepieciešams praktiskiem darba uzdevumiem vai būtiskai komunikācijai, bet ne kā “laika kavēkli”. Var sākt arī, piemēram, darot kaut ko praktisku. Tā vietā, lai spēlētu datorspēlītes, var iestāties Zemessardzē un saprast, ko nozīmē būt karavīram reālajā dzīvē. Ikvienam, kurš vēlas būt brīvs, bailēm par izniekotu dzīvi būtu jābūt pietiekami motivējošām, lai izlauztos no viltus realitātes un atrastu to, kas ir patiess.

[1] Bodrijārs, Žans. Simulakri un Simulācija. Omnia mea, 2000.

[2] Jurevičs, Pauls. Variācijas par moderno cilvēku. Esejas. Daugava, 1956., 24. lpp

[3] Spilgts hiperrealitātes piemērs – Ukrainas prezidenta vēlēšanas. Aktieris Zelenskis spēja radīt ilūziju par sevi kā Ukrainas prezidentu TV seriāla formātā. Pēc tam viņš nodibināja partiju šī seriāla vārdā. Pieņemu, ka daudzi tā arī nesaprata, ka viņi vēlēšanās nebalso par savu seriāla varoni.

[4] Patiesībā tā bija revolūcijas “simulācija” – kreiso projekti nespētu pastāvēt, ja tie netiktu bagātīgi sponsorēti no starptautiskās finanšu oligarhijas puses, kuriem šie radikāļi ir tikai bandinieki cīņā pret tradicionālu ģimeni un nacionālu valsti. Šie oligarhi kā, piemēram, Džordžs Soross cīnās pret alternatīviem varas centriem ar savu vērtību sistēmu un lojalitātēm, kas traucē koncentrēt visu varu viņu rokās.

[5] Piemēram, Donna Haraway, A Cyborg Manifesto

[6] https://www.inc.com/darren-heitner/watching-video-games-is-now-bigger-traditional-spectator-sporting-events.html

[7] https://seattle.cbslocal.com/2012/07/31/scientists-modern-pop-music-all-sounds-the-same/

[8] https://www.independent.co.uk/voices/comment/why-does-todays-pop-music-sound-the-same-because-the-same-people-make-it-8368714.html

[9] Peter Pomerantsev. Nothing Is True and Everything Is Possible: The Surreal Heart of the New Russia. PublicAffairs, 2015.

[10] Džordans Pītersons (Jordan B. Peterson) – kanādiešu izcelsmes psihologs un Toronto Universitātes psiholoģijas profesors, konservatīvisma domātājs un cīnītājs pret politkorektuma cenzūru.

[11] https://www.youtube.com/watch?v=-8IwBY8-_vE&t=

[12] Plašāk par ISIS būtību un attiecībām ar nihilismu: Kūlis, Māris. Terorisma krustugunīs. Islāma valsts. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2018

[13] Jurevičs, Pauls. Pretstatu pasaule. Esejas. Grāmatu Draugs, 1973., 195. lpp.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Tev varētu patikt arī

Baiba Rudevska: Viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma tiesībpolitiskā problemātika (pilnā versija, bez cenzūras)

*Raksta īsās versijas pirmspublikācija – laikraksts “Jurista vārds”. Raksta pilnā versija iepriekš…

Kā Krievija izdomā fašistus, lai ar tiem cīnītos

Krievijā, kur pēdējos 20 gadus valda Putina kleptokrātija, tauta slīgst nabadzībā. Gan…

Kā māca Latvijas vēsturi?

Vēstures kā mācību priekšmeta jēga ir apslēpta tās nosaukumā – “vēsture” ir…

Kāds būtu taisnīgs nekustamā īpašuma nodoklis?

Nodokļu reformas laikā nekustamā īpašuma nodoklis netika reformēts, tomēr nedz tā aprēķināšana,…