Quist

Pēdējo gadu laikā arvien biežāk izskan kanādiešu doktora Džordana Pītersona (Dr. Jordan B. Peterson) vārds. Kurš vēl pirms pāris gadiem būtu domājis, ka šī Toronto universitātes pasniedzēja video, kuros viņš vairāku stundu garumā analizē Bībeles notikumus, sasniegs miljoniem skatījumu? Taču tas vēl nav nekas, ja salīdzina ar neskaitāmajiem psiholoģiskajiem, filosofiskajiem un politiskajiem video, kā arī 2018. gada sākumā izdoto grāmatu “12 Rules for Life”, kura sasniedza dižpārdokļa statusu daudzās valstīs. Kas ir tā pievienotā vērtība Pītersona darbos, kura ir aktuāla 21. gadsimta cilvēkam? Rakstā veikšu ieskatu, manuprāt, būtiskākajos konceptos no viņa grāmatas “12 Rules for Life”.

1.Ievies savā mājā perfektu kārtību, pirms kritizē pasauli

Kādam no malas frāze par istabas sakārtošanu varētu šķist smieklīga vai absurda, jo nevienam taču nepatīk, ka kāds viņu māca dzīvot. Tomēr viss nav tik vienkārši, un to var traktēt dažādos veidos. Ikkatrs no mums spēj atrast iemeslu vainot citus, pasauli vai pat Dievu kādu individuālu mērķu vai ambīciju nesasniegšanā. Pītersons min kādu pretmetu no vēstures: “Senebreji vienmēr vainoja paši sevi, kad pasaule sabruka to priekšā. Viņi izturējās tā, it kā Dieva labvēlība – realitātes labvēlība – būtu aksiomātiska, un uzņēmās atbildību par pašu neveiksmēm. Tas ir neprātīgi atbildīgi. Bet alternatīva ir vainot realitāti kā nepietiekamu, kritizēt pašu esamību un grimt aizvainojumā un atriebības kārē.”[1] Citiem vārdiem sakot, realitāti uztverot kā sev labvēlīgu apstākļu kopumu, atliek tikai apzināties savus vājumus un mērķtiecīgi no tiem atbrīvoties un, ja kaut kas neizdodas, vainīgs esi tikai tu pats.

Runājot par nepieciešamajām rīcībām uz “savas istabas sakārtošanu” jeb dzīves savešanu kārtībā Pītersons izsakās sekojoši: “Tu vari izmantot pats savus sprieduma standartus. Tu vari uzticēties pats savām vadlīnijām. Tev nav jāievēro kādi ārējie, patvaļīgie uzvedības kodeksi (tomēr tev nevajadzētu aizmirst pašam savas kultūras vadlīnijas(..)”[2]. Pēc šīs frāzes varētu šķist, ka Pītersons savā filosofijā ir tīrs individuālists, kas daļēji ir patiesi, taču viņš vienlaicīgi uzsver, ka individuālisms ir nepieciešams, taču līdz kādai robežai. Nav gluži tā, ka individuālisma dēļ ir jālaiž gar ausīm mūsu priekšteču sasniegumi: ”(..) Pagātnes gudrība nenāca viegli un taviem aizgājušajiem senčiem varētu būt tev sakāms kas noderīgs.”[2]

Pats galvenais secinājums šai nodaļai, manuprāt, paliek tas, ka katrs pats ir savas laimes (un, protams, nelaimes) kalējs: “Nevaino kapitālismu, radikālos kreisos vai savu ienaidnieku nekrietnību. Nepārorganizē valsti, kamēr neesi apzinājies pats savu pieredzi. Iegūsti nedaudz pazemības. Ja nevari ieviest kārtību savā mājsaimniecībā, kā gan tu uzdrīkstēsies valdīt pār pilsētu?”[2] Jāmin arī, ka Pītersona atbalstītāju vidū frāze “Sakārto savu istabu!” ir kļuvusi par tādu kā tendenci, kas ir automātiska atbilde, kad kāds māca citiem dzīvot, lai arī pats nav nekāds rozes zieds.

2.Saki taisnību – vai vismaz nemelo

Kad šovasar pabeidzu lasīt viņa grāmatu, vairākas reizes saskāros ar dilemmu – teikt patiesību vai tomēr melot. Varu teikt, ka ne reizi nenožēloju savu izvēli būt atklātam, jo tad galu galā nav jāatceras tas, ko esi samelojis, bet pietiek vien atcerēties realitāti. Pītersons pats agrāk ne vienmēr teicis patiesību, taču nu ir izkristalizējis sekojošo: “Es nonācu pie secinājuma, ka gandrīz viss, ko es teicu, ir meli. Man bija motīvs tajā, ko es teicu – es vēlējos uzvarēt strīdus, iegūt statusu, atstāt uz cilvēkiem iespaidu, kā arī iegūt to, ko vēlos. (..). Saprotot šo, es iepraktizējos teikt tikai tādas lietas, kurām mana iekšējā balss neiebilda. Es centos teikt patiesību – vai vismaz nemelot.”[3] Jāatceras senā gudrība, ka var apmuļķot citus, bet sevi gan ne.

Tāpat viņš uzsver to, ka indivīds tikai atklātības priekšā ir kā vērts: “Ja neatklāsi sevi citiem, tu nevari atklāt pats sevi.” Indivīds nerealizē savu maksimumu, ja slēpj savus nodomus un vēlmes. Tikpat svarīgi ir neslēpt savus nodomus caur “jā” vai “nē” frāzēm: “Ja tu saki “jā”, kad noteikti bija laiks teikt “nē”, tad tu pārvērt sevi par kādu, kurš var tikai teikt “jā”, neskatoties uz to, ka noteikti bija laiks teikt “nē”. Ja esi kādreiz aizdomājies par to, kā ikdienišķi, parasti cilvēki varēja pastrādāt tās nežēlības kā gulaga sargi, esi ieguvis atbildi.”[4]

Pītersons izvirza interesantu konceptu – meli ne vienmēr ir vārdiski. “Kad tev ir kas sakāms, klusums ir meli – un tirānija barojas no meliem.”[5] Praktiski jebkura totalitārā ideoloģija vēsturē ir balstījusies melos. Tas ir fundamentāli arī jebkuram Latvijas iedzīvotājam, kad lielo informācijas daudzumu bieži vien ir grūti uztvert, sevišķi informācijas periodā, kurā mēs atrodamies, kad līnija starp ziņām un propagandu, sevišķi Krievijas medijos, ir krietni izplūdusi.

3.Stāvi stalti ar augstu paceltu galvu

Šajā konceptā Pītersons runā par dzīves mērķiem un hierarhijām. Mēs katrs dzīvē tiecamies uz kaut kādu ideālu savā nišā un [cerams] cenšamies tiekties uz augstāko punktu, kuru tajā varam sasniegt. Ja ir kaut kas, kas vieno mākslinieku, zinātnieku un finansistu, tad tā ir tiekšanās uz kompetences hierarhijas pašu augšu, kurā atrodas attiecīgās sfēras varētu teikt – krējums. Pretmets ir hierarhijas apakša: “Dominances hierarhijas apakša ir briesmīga, bīstama vieta, kur būt.”[6] Patiesībā hierarhijas īpašības izpaužas gandrīz katrā sfērā – Latvijā cilvēks ar jurista izglītību var būt pieprasīts advokāts, taču tajā pašā brīdī arī bezdarbnieks.

Tas, ko Pītersons uzsver, ir, ka tas ir tikai dabiski, ja noslāņojas šaura cilvēku grupa hierarhijas pašā augšā, kurai ir liela vara, ietekme: “(..)Vairākumu zinātnisko papīru veido ļoti maza zinātnieku grupa. Proporcionāli maz mūziķu ieraksta gandrīz visu komerciālo mūziku. Saujiņa ar autoriem pārdod visas grāmatas(..).”[7]

Manuprāt, no šī izriet tas, ka cīņa pret hierarhijas augšu ir bezjēdzīga, jo tā veidojas jebkurā gadījumā. Tas pats atspoguļojas ekonomiskajā kontekstā, piemēram, sociāldemokrātiska valsts ekonomiskās nevienlīdzības mazināšanai ievieš ievērojamu nodokļu progresivitāti, tomēr tajā pašā brīdī tā neapzinās, ka hierarhijas (šajā gadījumā ekonomiskās) pašā augšā cīņa par noturēšanos ir vissīvākā, līdz ar to tas nerisina nevienlīdzības problēmu, jo šie cilvēki savu grūti izcīnīto pozīciju hierarhijā tik viegli neatdos. Sekas cīņai ar ekonomiskās hierarhijas augšu ir zināmas – šie cilvēki, izvairoties no ļoti augstu uzpūstas nodokļu likmes, veido ofšorus, dažādas nodokļu apiešanas taktikas un tā tālāk. No šī izriet tas, ka cīņa ar kādas hierarhijas augšu ir kā cīņa ar vējdzirnavām. Šauras cilvēku grupas noslāņošanās pašā hierarhijas augšā ir tīri dabiska, lai arī kādam tas varētu nepatikt. Jā, liela daļa pasaules bagātības pieder salīdzinoši mazai cilvēki grupai, bet tāpat taču ir arī mūzikā – klasiskās mūzikas pasauli teju dominē Mocarts, Bahs un vēl daži meistari. Vai tāpēc, ka Mocartam Spotify ir neproporcionāli daudz straumējumu nozīmē, ka tie ir jāpārdala nepazīstamākiem mūziķiem vienlīdzības labad? Vieta hierarhijas augšā nenāk viegli, un par to šiem cilvēkiem nevajadzētu izpelnīties sabiedrības nosodījumu.

Kāds tad ir tas ceļš uz hierarhijas augšu? Stalta stāja noteikti palīdzēs, bet tikpat svarīgi ir apzināties virzienu un hierarhiju jeb dzīves sfēru, kurā vēlies tiekties uz augšu. Dzīve nav viegla, tā mēdz sagādāt ciešanas, arī Pītersons to apzinās: “Pastāvēt par sevi fiziski norāda, aicina un pieprasa pastāvēt metafiziski. Pastāvēt nozīmē brīvprātīgi pieņemt esamības nastu. ”[8] Tātad dzīvi var uztvert kā nastu, bet kamēr kāds par to žēlojas, nākamais jau to ir pieņēmis un pavirzījies soli uz priekšu.

Cerams, ka esat guvuši kādu priekšstatu par to, kas ir Džordans Pītersons. Šī ir tikai niecīga daļa viņa domu. Viņa atbalstītāji bieži vien viņu uztver par tādu kā vīrišķības un veselā saprāta figūru, kādas līdz šim dzīvē trūcis. Pieprasījums pēc šāda intelektuāla piedāvājuma nepārprotami norāda uz to, ka 21. gadsimtā (kā informācijas laikmetā) trūkst tēva lomas sabiedrībā, kuru Pītersons lieliski aizpilda. Ja ir interese, iesaku sākt ar viņa lekciju fragmentiem, kuri brīvi pieejami Youtube.

Noslēgumā atcerieties, ka grūtības jau nav zaķis – nekur neaizbēgs. Tieši tāpēc tām ir jāstājas pretī vai kā teiktu Pītersons: “Pieņem esamības nastu!”.

[1] Peterson, Jordan B. 12 Rules for Life. Random House Canada, 157. Lpp

[2] Turpat, 158.lpp

[3] Turpat, 205.lpp

[4] Turpat, 212.lpp

[5] Turpat, 91.lpp

[6] Turpat, 16.lpp

[7] Turpat, 8.lpp

[8] Turpat, 27.lpp

Roberts Ozols

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Tev varētu patikt arī

Iepazīsti politiķi: Marika Zeimule

Darba pieredze Šobrīd: Kultūras ministra biroja vadītāja. Bijusi Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāre,…

Iepazīsti politiķi: Jānis Grasbergs

Darba pieredze Šobrīd: Latvijas Republikas Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs. Gandrīz desmit gadus…

Par/Pret: Cirsmas diametru izmaiņas

Pret: Galvenās cirtes caurmēra samazināšana nozīmē vecuma un tievuma, kādā mežu būs…