Foto – Alvis Dadzis

Ievads

ANO migrācijas paktu, kas visus imigrantus pasludina par vēlamiem un ielaižamiem valstī, kā arī paredz imigrācijas kritikas cenzūru[1], starptautiskā līmenī ir izpelnījies kā Krievijas, tā ultraliberālo politiķu atbalstu. Starptautiskais līmenis atspoguļojas vietējā līmenī – Saeimas balsojumā PAR imigrāciju balsoja gan “Saskaņa”, gan arī liberālās partijas “Attīstībai/Par” un “Vienotība”. 

Kas vieno Kremļa un ultraliberāļos spēkus? Kas lika nodzēst “sarkanās līnijas” starp Sorosa fonda Voiku un “Saskaņas” Kabanovu, kurš plašāk zināms ar deguna šņaukšanu Latvijas karogā? Tā ir neomarksisma ideoloģija, kas ir fundamentālā opozīcijā nacionālas valsts idejai. Tieši šī ir fundamentāla 21. gadsimta politisko strāvojumu sadursme. Izvēle ir starp nacionālas valsts principa aizstāvēšanu, kas ir ideja, ka tautai ir tiesības pašnoteikties un savas valsts robežās noteikt savu tālāko likteni, un pretēju pozīciju, kas tiecas tautai šīs tiesības atņemt. Šīs pozīcijas pārstāvji visu varu grib sev. Izvēle tātad ir starp nacionālismu un globālismu. Turklāt globālismam ir dažādas sejas. Rietumos un Krievijā tā ir “multikulturāla”, jeb neomarksistiska, bet islāma pasaulē globālisma ideja ir savijusies ar vispasaules kalifāta projektu, kas izpaužas kā terorisms bez robežām. Šie globālisma projekti viens otru pastiprina un veicina – neo marksisms sagatavo islāma civilizācijas nostiprināšanos Eiropā. Tikai stipras nacionālas valsts ir šķērslis šim haosam, kas pamazām pārņem mūsdienu pasauli.

  1. Neomarksisma ciltsraksti

Neomarksisma izcelsme ir ilgstoša vēsturiska procesa rezultāts. Tā saknes ir meklējamas Franču revolūcijā, kas bija melnraksts visām tālākajām kreiso revolūcijām 19. un 20. gadsimtā – morālu saukļu   un naivu politisko teoriju iedvesmots visaptverošs iznīcināšanas karš pret visām tradīcijām un organiskajām saitēm, kas pastāv sabiedrībā starp dažādām sabiedrības grupām un starp paaudzēm. Deklarētais mērķis – aizstāt šo tradicionālo, organisko sabiedrību ar “utopiju”, kurā visi būtu “vienlīdzīgi”. Franču revolūcija bija haotiska savos centienos un savā naidā aprija pati sevi. Taču no tās 19. gadsimtā izauga marksisma ideoloģija, kurai bija jau daudz pamatīgāka teorētiskā bāze un pārdomātāka politiskā taktika. Par vēsturisko pārmaiņu galveno nesēju tika pasludināts “proletariāts” jeb strādnieku šķira, kuras misija būtu kapitālistiskās sistēmas gāšana. Vienlaikus tika noliegta katra atsevišķā cilvēka loma – strādnieku šķira vien pildītu nenovēršamā vēsturiskā procesa uzdevumu, kam neizbēgamu būtu jānoved pie komunisma. Tas marksisma propagandai deva psiholoģisko pievilcību, jo radīja katrā atsevišķajā revolucionārā pārliecību, ka viņa pusē ir pati vēsture, bet tie, kas pretojas – tie ir vienīgi “pārpalikumi” no pagātnes, kurai ir jāatkāpjas progresa priekšā. Tādi marksisma praktiķi kā Ļeņins radīja marksisma interpretāciju, ko sauc par boļševismu. Boļševiki tiecās pārvērst valsts aparātu par visaptveroša un nebeidzama (atšķirībā no neveiksmīgā franču eksperimenta!) terora līdzekli, lai “apspiestu apspiedējus” un “aplaupītu laupītājus” – ļaunos “kulakus” un “kapitālistus”. Rezultāts bija 20. gadsimta asiņainākais politiskais eksperiments ar desmitiem miljonu upuru, kura principiālais virziens bija tieši tāds pats kā franču revolūcijai – izsakņot indivīdus un veselas tautas (pārtautojot, iznīcinot inteliģenci, iznīcinot vēstures pieminekļus, izsūtot uz GULAG nometnēm), lai uzceltu “vienlīdzības utopiju”.

Nedaudz vēlāk par šo visiem redzamo boļševiku plosīšanos Rietumos attīstījās cits marksisma atzars – neomarksisms. Tas radās no vienas puses ar zināmu ASV specdienestu atbalstu Staļina oponenta Trocka marksistiskajam virzienam[2]. ASV īstermiņa interese bija nezaudēt Rietumu intelektuāļus Padomju komunismam[3]. No otras puses neomarksismu stiprināja arī PSRS specdienestu aktīva iejaukšanās Rietumos ar ilgtermiņa interesi sagraut Rietumu sabiedrības morālo kodolu, lai sagrautu savu pretinieku no iekšpuses. Šī iemesla dēļ čeka pārņēma savā kontrolē dažādas Rietumu kreiso kustības, ievirzot to destruktīvās tieksmes sev izdevīgā gultnē.[4] Rezultātā šo destruktīvo kustību atbalstīja abas Aukstā kara puses, radot spēku, ko neviena valdība vairs nespēja kontrolēt. Vai nu kāda pārpratuma, vai apzinātas manipulācijas dēļ šo jauno marksismu Rietumos dēvē par “liberālismu”. Taču tam ir visai maza saistība ar klasisko liberālismu. Tas ir neomarksisms, taču šoreiz “revolūcijas avangarda” lomu spēlē starptautiskā finanšu oligarhija.

2. Rietumu neomarksisms

Neomarksisms nozīmē kreisumu gan ideoloģiski, gan ekonomiski. Ideoloģiski tas ir tas pats ideoloģiskais karš pret tradīcijām un ierobežojumiem cilvēka tieksmei pēc naudas un baudas, kas raksturoja franču revolūciju un boļševisma eksperimentu – lai aiz kādiem morāliem saukļiem to nemēģinātu slēpt. Taču šoreiz šī tieksme pēc cilvēka “atbrīvošanas” ir vēl radikālāka. Tagad tā ir “atbrīvošana” no cilvēka paša. Tā ir visradikālākā cilvēka izsakņošana, jo nekad iepriekš cilvēces vēsturē nav noticis koordinēts uzbrukums pašai cilvēka dabai – viņa bioloģiskajam dzimumam un ģimenes institūtam. “Vienlīdzības” ideju mēģina ieviest ar “sociālā konstrukta” ideju, t.i., pasludinot, ka, piemēram, dabiskā ģimene esot tikai sabiedrības radīts konstrukts, kas nav pelnījis lielāku tiesisko aizsardzību kā jebkurš cits kopdzīves modelis. Tā tiek vienādotas nesalīdzināmas lietas. Rezultātā viss tas, kas nodrošina sabiedrības tālāku pastāvēšanu, tiek “dekonstruēts” un atmests kā lieks. To visu pavada tā pati apziņa par “vēstures neapturamo procesu”, kas neomarksistiem rada savādu pārliecību, kas viss, ko viņi dara, jau ir attaisnojams pēc definīcijas, jo tas mūs tuvina kādai progresīvai utopijai, kurā nebūs “naida”, “rasisma” un “seksisma”. Bet visu šo “-ismu” avots taču ir pati Rietumu civilizācija, tāpēc tā arī ir neomarksistu galvenais uzbrukuma mērķis. Kas ir ierocis, kuru “revolūcijas avangards” pielietotu šajā cīņā? Tā vairs nav strādnieku šķira. To Rietumu marksisti savai revolūcijai atzina par pārāk konservatīvu esam. Tā vietā tika atrastas jaunas “apspiestās šķiras” – subkultūras, LGBT aktīvisti un etniskās minoritātes. Ja subkultūras sevi atražo ar to vien, ka kreisās ideoloģijas ietekmē rodas izolēti indivīdi ar neskaidrām identitātēm, tad etnisko minoritāšu loma pieaug masu imigrācijas politikas rezultātā.

Ar masu imigrācijas palīdzību tiek panākti vairāki mērķi vienlaikus. Pirmkārt, masu imigrācija ļauj pēc būtības samazināt nacionālo valstu neatkarību, koncentrējot varu Briselē vai ANO. Tas ir veids kā virzīties uz globālu valstu federāciju, kas aizstātu suverēnas, nacionālas. Labi apzinoties, ka valstu iedzīvotāji demokrātiskā procesā nekad nepiekristu šādam plānam, tiek radīti mehānismi, kas pēc būtības nojauc valstu robežas. Ja kāda pārnacionāla vara var kontrolēt iedzīvotāju plūsmas un sastāvu nacionālās valstīs, tad tā kontrolē arī visu pārējo. Tāpēc migrantu uzspiešana ir tik būtiska Eiropas Komisijai un ANO globālistiem. Eiropas Savienības (jeb “Paneiropas”) idejas autors Rihards Nikolajs Kudenhovs Kalergi šādu mērķi jau izvirzīja gandrīz pirms gadsimta: “Robežu nostiprināšana kopā ar to pakāpenisku likvidāciju saglabā Eiropas formālo struktūru, kamēr tā maina savu būtību.”[5] Varbūt ir arī vērts atgādināt Kalergi piedāvāto vienotās Eiropas nākotnes vīziju: “Tālās nākotnes cilvēks būs jauktenis. (..) Eirāzijas-negroīdā nākotnes masa būs līdzīga senēģiptiešiem, un tautu daudzveidība tiks aizstāta ar personību daudzveidību.”[6]

Otrkārt, tā ir cilvēku izsakņošana no viņu dzimtenes (attiecībā uz imigrantiem) un atbrīvošana no viņiem pierastās apkārtējās kultūrvides (attiecībā uz eiropiešiem viņu dzimtenēs. Ideju, ka tavi bērni un mazbērni dzīvos pilnīgi citā civilizācijā nekā dzīvoja tavi vecāki un vecvecāki un ka tas ir vienkārši jāpieņem, jo “laiki mainās” un tie, kas pretojas šiem procesiem, ir “tumsoņas” un dažādi “-fobi”, nevar saukt citādāk kā par kultūras terorismu. Tas ir tieši tas pats, ko PSRS piekopa ar savu kolonizācijas politiku okupētajās zemēs. Šādā kontekstā neomarksistu satraukums par “cilvēktiesībām” ir vienkārši liekulība, jo mērķis ir pasaule ar pelēku, izolētu indivīdu masu bez tautības apziņas, ar kuriem var manipulēt un kurus var pārvietot uz jebkuru vietu pasaulē saskaņā ar “tirgus” un politikas prasībām. Ar totalitāristiem piemītošu cinismu šī pelēcība tiek saukta par “dažādību”. Taču ne “dažādība”, ne “personību daudzveidība” šādā sabiedrības modelī nav iespējama. Patiesībā jau vārds “kultūra” šajā multikulturālismā neapzīmē kādu patiesu, garīgu augstāko kultūru, kas atklāj kādas vispārcilvēciskas vērtības, bet gan kultūras bojājeju – visu atsevišķo kultūru nonivelēšanu uz zemāko kopsaucēju pamata – “maizi un izpriecām”. Multikulturālisma rezultātā Eiropa nav nonākusi pie kādiem augstākiem kultūras sasniegumiem, bet tikai pārņēmusi atsevišķas kulinārijas tendences un arī 3. pasaules tautu dzīves ēnas puses, ko var novērot, piemēram, seksuālo noziegumu skaita pieaugumā.

Treškārt, masu imigrācijai ir ciniski ekonomiskie aprēķini. Trešās pasaules darbaspēka masveidīga ievešana nozīmē iespēju samazināt darba samaksu “prasīgajam” eiropiešu strādniekam, jo vienmēr uz pasaules atradīsies kāds, kurš būs gatavs strādāt par mazāku samaksu.

Ceturtkārt, šī ierastās kultūrvides zaudēšana, apziņa par atņemto dzimteni miera laikā, kā arī sociālās problēmas saistībā ar lētā darbaspēka ievešanu rada milzīgu sociālo spriedzi, kas ik pa laikam izlaužas dažādos incidentos. Imigranti radikalizējas savā kultūras kontekstā un pievēršas islāma terorismam, bet eiropieši gluži loģiski pievēršas pretimigrācijas organizācijām, ja vien spēj atbrīvoties no politkorektuma pašcenzūras un konformisma prakses. Šī sociālā spriedze sabiedrības līmenī novirza enerģiju un fokusu no patiesajiem situācijas vaininiekiem – starptautiskās finanšu oligarhijas, kuras mērķis ir globāla pasaules federācija bez tautām vai reliģijām.

Starptautiskajai finanšu oligarhijai, salīdzinot ar kuru Latvijas oligarhi ir mazi bērni, pasaule ir laupījums, bet nacionālas valstis – šķērslis brīvai rīcībai ar naudu, sarežģījums politiķu uzpirkšanai (vieglāk ir uzpirkt dažus Eiropas Komisijas vai ANO politiķus, nekā simtiem parlamentāriešu neskaitāmās valstīs), apgrūtinājums reālo resursu (zemes, derīgo izrakteņu, dabas resursu) iemaiņai pret naudu jeb kredītu. Šiem cilvēkiem saukļi par cilvēku vienlīdzību, palīdzību imigrantiem un “cilvēktiesībām” ir tikai teorijas, kas domātas naivajiem otrā vai trešā līmeņa izpildītājiem. Viņus pašus uztrauc tikai nauda un vara, ko ar to var nopirkt.

Daudzi lasītāji varbūt domās, ka tas izklausās pēc sazvērestības teorijām un ka starptautiskajā politikā valda augsti principi, nevis savtīgas intereses. Bet došu pāris piemērus, kas jums liks saprast, ka sazvērestības un cinisms arī starptautiskā līmenī, diemžēl, ir likums, nevis izņēmums. Spilgts piemērs starptautiskās finanšu oligarhijas ietekmei ir bijušais ANO speciālais pārstāvis imigrācijas jautājumos Pīters Sazerlends (Peter Sutherland) – cita starpā arī “Goldman Sachs” bijušais priekšsēdētājs, Bilderbergas grupas un neskaitāmu citu globālistu organizāciju dalībnieks (visa šī informācija ir publiski pieejama). Viņš ir ļoti atklāti runājis par neierobežotas imigrācijas labumu (“lai cik grūti to būtu izskaidrot valstu pilsoņiem”), paudis tēzi par imigrāciju kā valstu kopēju atbildību, jo “neviena valsts nevar būt sala”[7], ka multikulturālisms ir neizbēgams, un arī izteicies, ka Eiropas Savienībai ir jāsamazina sava etniskā “viendabība”.[8] Vai nav pārsteidzoša sakritība, ka viņa tēzes šobrīd tiešā veidā atspoguļojas ANO migrācijas pakta saturā un mērķos? Savukārt Kalergi “Paneiropas” projektu, kura idejai joprojām ir uzticīgi daudzi Eiropas federālisti, sponsorēja finanšu oligarhi Rotšilds un Varburgs.

Mums pazīstamāks piemērs ir Džordžs Soross, kura ietekme pār dažādām Latvijas nevalstiskajām organizācijām un medijiem ir plaši zināms fakts. Soross ir ļoti atklāti pasludinājis tēzi par imigrāciju kā mērķi un valstu robežām kā šķērsli.[9] Ir vērts atgādināt par šī cilvēka morāles līmeni – viņa mahinācijas ar britu mārciņu 1992. gadā noveda pie finanšu krīzes Lielbritānijā, kas izpostīja daudzi cilvēku dzīves, bet tā rezultātā viņš pats nopelnīja aptuveni miljardu mārciņu. Varam pieņemt, ka Sorosa aktivitātes nav aiz kādiem augstas morāles apsvērumiem, bet gan tā ir ciniska varas politika. Viņa sponsorētais “atvērtās sabiedrības” projekts iezīmē tipisku globālistu taktiku. Starptautiskā finanšu oligarhija atbalsta neomarksismu, kas it kā iestājas par “cilvēka brīvību” ar mērķi nojaukt nacionālo valstu robežas, dezintegrēt dabisko ģimeni, tā pārvēršot tautas saskaldītu, savstarpēji atsvešinātu un apjukušu indivīdu masās, kas ļautu koncentrēt šīs oligarhijas varas vertikāli. Soross, piemēram, ir valdes loceklis organizācijā “Drug Policy Alliance”, kas popularizē narkotiku legalizāciju. Citi valdes locekļi – Džordžs Šulcs (George P. Shultz) –  “JP Morgan Chase” bankas pārstāvis, Pols Volkers (Paul Volcker) – savulaik bijis Federālās rezerves bankas priekšsēdētājs, u.c. Tikmēr Rokfelleru vadībā tiek sponsorēta starptautiskā feminisma kustība, kā arī abortu legalizācija, piesaistot arī “American Express Foundation”, “Goldman Sachs Philanthropy Fund”, “Microsoft”, “Pepsi Co”, “J. P. Morgan Chase & Co”u.c. starptautisko korporāciju atbalstu.[10]

Starptautiskās oligarhijas vēlmu izpildītāji ir dažādi starptautiskā un vietējā līmeņa politiķi, no kuriem slīpētākie saprot, ka tā var nodrošināt sev pārtikušu dzīvi un karjeras iespējas, bet naivākie patiešām tic, ka rīkojas cilvēces gaišākas nākotnes vārdā. Vēl jo labāk – uz naivajiem tiek ietaupīti līdzekļi. Kopumā izpildītāju spektrs ir ļoti plašs – sākot ar radikālajiem “antifa” elementiem, kas fiziski uzbrūk konservatīvajiem un nacionālistiem, ironiskā kārtā domājot, ka tā cīnās pret “kapitālismu”, beidzot ar Twitter “burbulī” mītošiem narcistiskiem ļautiņiem, kurus vieno bara instinkts, virtuāli “nospārdot” ikvienu, kas atļaujas pārkāpt kādu no politkorektuma baušļiem, un ne ar ko nepamatota pārliecība par savu piederību cilvēces “krējumam”. Ir atsevišķa kategorija ļoti pragmatisku cilvēku, vesels sociālais slānis, kuru dzīvesstils ir atkarīgs no dažādu “fondu” un “grantu” apguves, kuru interesēs ir turpināt darbu ar “minoritātēm”, un, jo vairāk “minoritāšu”, jo vairāk darba, t.i. – fondu. Savu pragmatisko interešu vārdā viņi ļoti agresīvi cīnīsies pret visiem, kas mēģinās ierobežot masu imigrāciju u.c. destruktīvos neomarksisma procesus.

Šie aktīvie imigrācijas veicinātāji arī piedalās pakāpeniskā, bet fundamentālā sabiedrības principu pārveidē. Rietumu kultūra, kas vienmēr ir balstījusies uz indivīda pašpietiekamību un pašiniciatīvu, tiek aizstāta ar atkarības sabiedrību, kurā cilvēkiem tiek piedāvātas dažādas “upura” lomas – vienmēr būs kāda minoritāte, kurai piederēt, un kāds “-isms”, kas būs vainojams pie visām neveiksmēm. Bet kur ir “upuris”, tur ir “aizstāvji”, kas noliegs šī “upura” individuālo atbildību par savu dzīvi. Piemēram, ja pirmā viļņa imigranti, kas ieradās Rietumeiropā pēc 2. pasaules kara, ļoti ātri iekļāvās Rietumu sabiedrībā, jo pieņēma, ka viņu veiksme ir atkarīga no viņu pašu pūliņiem, tad šobrīd kreisie aktīvisti jau uzreiz imigrantiem piešķir “upura” lomu, paužot, ka Rietumu sabiedrība ir rasistiska un tās kultūra vispār nav tāda, kura būtu jārespektē, tāpēc labāk vien palikt savos geto un dzīvot savā paralēlajā pasaulē. Pabalstu sistēma izveido atkarību no šiem “aizstāvjiem”, un rodas absurdā situācija, ka cilvēki nestrādā pat vairākās paaudzēs. Taču tas šos “aizstāvjus” neuztrauc, jo šāda atkarības sabiedrība ir stabils kreiso partiju elektorāts – vismaz kamēr imigranti nav tik lielā skaitā, lai veidotu paši savas etniskās vai reliģiskās partijas.

3. Neomarksisms Krievijas izpildījumā

Krievijas mēģinājumi sevi parādīt par alternatīvu globālismam un Rietumu neomarksisms nav nekas cits kā stratēģisks šovs. Patiesībā Krievija piedāvā vien alternatīvu globālisma modeli, kas balstītos tās ģeopolitiskajā dominancē, un alternatīvu neomakrsisma variāciju – neostaļinismu ar čekistu Putinu tā vadībā. Vienlaikus Kremlim nav problēmu atbalstīt Rietumu neomarksisma destruktīvās tendences[11] un tam ir sava loģika.

Šis atbalsts, kas Austrumeiropā notiek atklāti ar Kremļa satelītpartiju starpniecību, atbilst, pirmkārt, Pirmkārt, tā ir Krievijas atšķirīgā būtība kā eirāziskai civilizācijai. Atšķirībā no Rietumiem, Krievijā tradicionāli nav pastāvējusi izpratne par nāciju un nacionālu valsti, kas balstās uz valsts procesos iesaistītu pilsoni. Krievija vienmēr ir bijusi multikulturāla impērija, kurā dažādos etnosus vienoja lojalitāte pret caru kā absolūtās varas iemiesojumu, ko arī atbalstīja Krievijas Pareizticīgo baznīca. PSRS bija vien izkārtnes maiņa šim pašam Krievijas impērijas principam.[12] Centieni dažādos etnosus pārkrievot bija vien ciniska varas tehnoloģija impērijas masu novienādošanai, nevis mēģinājums stiprināt krievu tautu, kuras morāli un pašapziņu režīms vienmēr ir centies sagraut. Šo varas politiku labi raksturo apzīmējums “krievvalodīgie” – jeb masas, kas runā krieviski. Okupētajā Latvijā Padomju režīms vietējās mazākumtautības centās pārvērst par “krievvalodīgajiem” (diemžēl, lielā mērā tas arī izdevās), bet latviešus padarīt par vienu no “kopienām”.[13]

Otrkārt, tā ir arī Krievijas ilgtermiņa taktika “jaunajā aukstajā karā”[14] pret Rietumiem. Diemžēl, šoreiz Rietumi vēl nav īsti aptvēruši, ka karš jau sen ir pieteikts!  Krievijas Eirāzijas projekts nozīmē tās iespiešanos Eiropā, tāpēc Eiropas nācijas vispirms ir jānovājina, jāsašķeļ un jāpārvērš viegli pakļaujamās masās. Nacionālas valstis vienmēr ir bijis šķērslis imperiālismam. Neomarksisms, kas novājina Eiropas imūnsistēmu – tās nāciju gribu un spēju aizstāvēt sevi – atbrīvo ceļu Krievijas eirāziskajam imperiālismam. Tas ir jaunais “ledlauzis”[15] Krievijas stratēģijā pret Eiropu. Tāpēc Krievija to veicina gan atbalstot ANO migrācijas paktu, gan arī visai “praktiski” veicinot imigrāciju uz Eiropu – gan veicinot bēgļu plūsmas no Sīrijas ar savām militārajām akcijām, gan arī veidojot jaunus imigrācijas ceļus, kas caur Krieviju ved uz Norvēģiju, vai tepat caur Latvijas Austrumu robežu uz pārējo Eiropas savienību.

Treškārt, neomarksisma multikulturālās idejas palīdz īstenot Krievijas “tautiešu politiku” bijušajās PSRS valstīs. Saskaņā ar politologa Karaganova doktrīnu Krievija cenšas īstenot savas intereses šajās valstīs ar krievvalodīgo kopienu palīdzību, izmantojot tās kā ietekmes sviras ekonomiskajos un politiskajos jautājumos. Krievija šīs kopienas cenšas uzturēt pašpietiekamas, veicinot divvalodību. To savukārt var nodrošināt, izmantojot Rietumu kreiso naivumu jautājumos par “cilvēktiesībām” un “mazākumtautību interešu aizstāvību”. Ar dažādu Eiropas komisāru (un diemžēl arī daudzu naivu latviešu) rokām tiek bruģēts ceļš uz Krievijas impērijas atjaunošanu.

Ceturtkārt, Rietumu neomarksistu pārmērības ļauj Krievijas propagandai rādīt Krieviju kā viltus alternatīvu, kas it kā iestājas par nacionālām un tradicionālām vērtībām.[16] Nav izslēgts, ka daudzas Rietumu neomarksistu organizācijas kontrolē vai vismaz ietekmē Krievijas specdienesti – tieši tāpat kā PSRS savulaik iefiltrēja čekas aģentus kreisajās organizācijās, lai vājinātu Rietumus. Krievijas politika vienlaikus simpatizē daudzām Rietumu kreisajām organizācijām, kuras, piemēram, ieklausās tās histēriskajos paziņojumos par “fašisma atdzimšanu” Baltijā un Ukrainā. Piemēram, Vācijas “Kreisā partija” (“Die Linke”) visai regulāri aicina atcelt sankcijas pret Krieviju[17] un pat sūta savus pārstāvjus vizītēs uz Donbasu[18]. Šī partija ietilpst Eiropas kreiso un zaļo frakcijā, kuras pieredzes apmaiņas braucienus pie Krievijas Komunistiskās partijas omulīgi jūtas arī Alfrēds Rubiks.[19]

Noslēgumā

Neatkarīgi no tā, kādas ir neomarksisma saknes – vai Trocka Rietumu vai Staļina PSRS marksismā – tas ir 21. gadsimta lielākais drauds, kas nemanāmi, bet varbūt tāpēc arī tik pārsteidzoši efektīvi, pārveido Rietumu civilizāciju līdz nepazīšanai. Mūsu kultūras un tehnoloģiskie sasniegumi bija iespējami sabiedrībā, kurā indivīds bija apveltīts ar pašiniciatīvu un brīvību, bet šobrīd tas pamazām tiek aizstāts ar atkarības un “upuru” sabiedrību. Turklāt šajā sabiedrībā no cilvēkiem tiek sagaidīta nodarbošanās ar pašcenzūru un pielāgošanās jebkādam absurdam aiz bailēm no politkorektuma baušļu pārkāpšanas. Taču šīs bailes pamazām izzūd – gandrīz visā Rietumu pasaulē lielus panākumus vēlēšanās gūst spēki, kas noraida politkorektumu un kas nebaidās iestāties pret nekontrolētu masu imigrāciju. Piemēram, pirms dažiem gadiem nebūtu iedomājams, ka tik daudzas valstis noraidītu ANO migrācijas paktu. Un ir arī pēdējais laiks – Rietumu sabiedrības ekonomiskā un demogrāfiskā situācija ir ārkārtīgi zemā punktā. Turklāt, ja globālisma projektam pēc 1991. gada bija potenciāls pārveidot visu zemeslodi, tad šobrīd tas ir tikai un vienīgi Rietumu pasaules pašnāvniecisks anahronisms. Visas ne-Rietumu civilizācijas audzē savu kultūras pašapziņu, ekonomisko un demogrāfisko potenciālu un nekautrēsies izmantot Rietumu vājumu – Krievijas agresīvā ārpolitika ir tikai viens no šādiem draudiem mūsu civilizācijai. Nedrīkst aizmirst arī par radikālo islāma terorismu un demogrāfisko spiedienu no Āfrikas, kuras iedzīvotāju skaits līdz 2050. gadam dubultosies un sasniegs 2.5 miljardus cilvēku.[20]

Amerikāņu politologs Semjuels Hantingtons par Rietumu civilizācijas uzdevumu jaunajā laikmetā ir rakstījis: “(..) Rietumu līderu atbildība ir nevis censties pārveidot citas civilizācijas līdzīgas Rietumiem, kas ar tās rūkošajiem spēkiem nav iespējams, bet gan saglabāt, aizsargāt un atjaunot Rietumu civilizācijas unikālās īpašības. (..) Lai saglabātu ASV un Rietumus, [ir] nepieciešams atjaunot Rietumu identitāti.” [21] Rietumu identitātes atjaunotne varētu būt latviešu un citu jauno Eiropas nāciju misija. Kā rakstījis latviešu nacionākonservatīvais filozofs Pauls Jurevičs: “mums jāzina, ka mēs esam nevis atpalikuši, bet mēs esam priekšā – [vecajās Rietumu tautās] tikai patlaban sāk uzaust gaisma, ka viņu līdzšinējie valdošie ideāli paši par sevi ir bijuši mazvērtīgi (..) Mazvērtības kompleksiem mūsu pusē tātad nav vietas, – mēs drīzāk varam uzlūkot sevi par tālāk tikušiem, – līdz kuriem modernie elku pielūdzēji tiks tikai ar laiku. (..) mums jāpaliek uzticīgiem mūsu ideālismam.”[22] Šī mūsu “nemodernitāte” ir “visdrošākā mūsu samērā labākas garīgās veselības un augstvērtības iezīme. Mēs neesam vēl tik stipri aplipuši ar dažām modernām slimībām, un mums arī jāsargās, lai tas nenotiktu.”[23] Būt “labam eiropietim” nenozīmē izpatikt multikulturālistu elitei, kura turklāt zaudē savas pozīcijas vienā valstī pēc otras.

Ir jānošķir lietas, kuras mēs nevaram ietekmēt, no tām, kuras ir mūsu varā. Latviešu varā ir audzēt savu pašapziņu kā nācijai, kurai ir ne tikai tiesības uz savu pozīciju ārpolitikā un iekšpolitikā, bet arī svēts pienākums visu mūsu senču un nākamo paaudžu priekšā! Masu imigrācija un Krievijas tīkojumi ir jānoraida. Mums ir arī jābūt uzmanīgiem pret atkarības sabiedrības veidošanos, ko, piemēram, lokālā līmenī veicina “Saskaņas” koalīcija Rīgas Domē. Bet to latviešu nacionālisti nevar visu paveikt paši. Es aicinu visus labas gribas cilvēkus aizdomāties par mūsu laikmeta pretrunām un izaicinājumiem un izdarīt izvēli, kurā nevar būt neitrālas pozīcijas. Ir cēlonis, un ir sekas. Ja mēs nebūsim cēlonis paši sev labākai dzīvei, tad alternatīva ir tikai samierināšanās ar sekām, kuras radīsies no mums ārējiem un nedraudzīgiem spēkiem. Ir jāatceras, ka varas atrašanās vismazākajā lokālajā vienībā ir brīvības pamats. Globālā mērogā šī mazākā vienība ir nacionāla valsts, un tikai tās ietvarā var uzplaukt demokrātija, vārda brīvība, īpašuma neaizskaramība un citas civilizētās sabiedrības pamatvērtības. Globālistu neomarksisma “utopijā” tas nebūtu iespējams – tā būtu tikai “zābaks uz cilvēka sejas”, citējot klasiķi, kaut arī uz zābaka būs rakstīts – “tolerance”. Tāpēc katram ir jāizšķiras – vai nu par, vai pret nacionālu valsti.


  • [1] Rudevska, Baiba: “Daži juridiski iebildumi pret ANO vienošanos”

https://www.gimenetautavalsts.com/raksti-1/da%C5%BEi-juridiski-iebildumi-pret-ano-vieno%C5%A1anos

[2] Trockis kritizēja Staļinu par mēģinājumu uzcelt sociālismu vienas valsts robežās. Viņš aicināja turpināt vispasaules komunistisko revolūciju. Vēlāk daudzi ASV dzīvojošie trockisti pievienojas t.s. neokonservatīvajai kustībai, kas iestājās par agresīvu liberālās demokrātijas un “cilvēktiesību” izplatīšanu visā pasaulē, kas beidzās ar katastrofālo Irākas karu un Kadafi režīma gāšanu Lībijā.

[3] Plašāk manā rakstā: “Rietumu marksisms – īsa vēsture (jeb kā Rietumi pazaudēja sevi)” https://www.nacionalaapvieniba.lv/aktualitate/rietumu-marksisms-isa-vesture-jeb-ka-rietumi-pazaudeja-pasi-sevi/

[4] To lieliski ir aprakstījusi Dace Kalniņa savā rakstā “Kremļa kreisi labējā šaha spēle” https://www.gimenetautavalsts.com/raksti-1/krem%C4%BCa-kreisi-lab%C4%93j%C4%81-%C5%A1aha-sp%C4%93le

[5] Kalergi, Rihards Nikolajs Kudenhovs. Praktiskais ideālisms. Augstdzimtība – tehnika – pacifisms. Domas spēks, 141. lpp

[6] Turpat, 27.lpp

[7] https://publications.parliament.uk/pa/ld201213/ldselect/ldeucom/91/91.pdf

[8] https://www.bbc.com/news/uk-politics-18519395

[9] https://www.breitbart.com/europe/2015/11/02/soros-admits-involvement-in-migrant-crisis-national-borders-are-the-obstacle/

[10] Par šo plašāk rakstījis Alberts Paeglis rakstā “Globālistu ietekmes tīkli Latvijā” http://m.aprinkis.lv/item/28425-globalistu-ietekmes-tikli-latvija

[11] Piemēram, balsojot par ANO imigrācijas paktu, kas visus imigrantus pasludina par vēlamiem un ielaižamiem valstī, kā arī paredz imigrācijas kritikas cenzūru – te nu bija dažu naivo Rietumu nacionālistu piesauktais “balto cilvēku pēdējais glābiņš – Krievija”.

[12] Staļina “sociālisms vienā valstī” faktiski bija Krievijas impērijas atjaunošanas projekts. Tieši tas nepatika Trockim, kurš vēlējās pieturēties pie klasiskākas marksisma izpratnes.

[13] Liberālie “eksperti”, kas latviešus sauc par “kopienu”, bet Latviju par “divkopienu sabiedrību” faktiski mēģina leģitimizēt PSRS laika etnisko politiku.

[14] Britu drošības eksperta Edvarda Lūkasa (Edward Lucas) izmantots jēdziens

[15] Krievu rakstnieks un bijušais PSRS militārās izlūkošanas dienesta virsnieks Viktors Suvorovs par “ledlauzi” sauca nacistisko Vāciju, ko PSRS izmantoja savām interesēm, lai “atbrīvotu” un pārņemtu savā kontrolē Eiropu.

[16] Par to plašāk: “Kremļa kreisi labējā šaha spēle”

[17] https://www.rt.com/news/427237-russia-sanctions-die-linke-germany/

[18] http://anton-shekhovtsov.blogspot.com/2015/02/german-die-linke-delegation-visits.html

[19] https://kprf.ru/international/102237.html

[20] https://population.un.org/wpp/

[21] Hantingtons, Semjuels. Civilizāciju sadursme. Pasaules kārtības pārveide. Rīga: Jumava, 2012., 318., 324.lpp

[22] Jurevičs, Pauls. Dzīve un liktenis. Refleksijas par latvisko eksistenci. Kopenhāgena: Imanta, 1955., 117. lpp

[23] Jurevičs, Pauls. Variācijas par moderno cilvēku. Esejas. Daugava, 1956., 37. lpp

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Tev varētu patikt arī

Baiba Rudevska: Viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma tiesībpolitiskā problemātika (pilnā versija, bez cenzūras)

*Raksta īsās versijas pirmspublikācija – laikraksts “Jurista vārds”. Raksta pilnā versija iepriekš…

Kā Krievija izdomā fašistus, lai ar tiem cīnītos

Krievijā, kur pēdējos 20 gadus valda Putina kleptokrātija, tauta slīgst nabadzībā. Gan…

Kā māca Latvijas vēsturi?

Vēstures kā mācību priekšmeta jēga ir apslēpta tās nosaukumā – “vēsture” ir…

Kāds būtu taisnīgs nekustamā īpašuma nodoklis?

Nodokļu reformas laikā nekustamā īpašuma nodoklis netika reformēts, tomēr nedz tā aprēķināšana,…