Līga Bērziņa bieži viesojas Latvijas skolās. Attēlā – vizītē Laurenču sākumskolā Siguldā ar lekciju “Mūsdienu bērni motivācijas labirintos”. Foto: Marta Dzintare

LĪGA BĒRZIŅA mēdz teikt, ka viņai ir “trīs cepures” – viņa strādā darba aizsardzības jomā, ir “Uzvediba.lv” spēļu izstrādātāja un Latvijas Autisma apvienības vadītāja. Šķiet, ka Līga precīzi spēj uztvert gan bērnu, gan pieaugušo uzvedības problemātiku un izstāstīt to visiem saprotamā veidā. Tādēļ viņas vadītās lekcijas Latvijas izglītības iestādēs klātesošo atsaucības dēļ nereti ieilgst līdz vēlam vakaram.

Kāda ir jūsu sadarbība ar skolām? Kādos gadījumos dodaties uz tām?

Parasti braucu vadīt darbnīcas par uzvedības problēmām skolā, vai arī mani aicina vadīt lekcijas pedagogiem un vecākiem. Lai gan esmu tieša un saku arī nepatīkamas lietas, it īpaši sarunās ar pedagogiem, man ar skolām ir laba sadarbība. Kad braucu konsultēt skolotājus, redzu, ka bieži vien pedagogi paši imitē tos uzvedības modeļus, ar kuriem netiek galā bērnu uzvedībā. Piemēram, pedagogs daudz runā, citus nelaiž pie vārda, bet pēc tam jautā, kāpēc bērni visu laiku sarunājas un viņā neklausās. Cenšos regulāri braukt uz skolām ārpus Rīgas, lai nebūtu sajūtas, ka visa dzīve notiek tikai Rīgā.

Vai problēmas visās skolās ir līdzīgas?

Visvieglāk ir strādāt ar skolām, kur ir liela pedagoģiskā brīvība. Tad ir iespēja atrast vismaz vienu pedagogu, līdz kura prātam un sirdij aizklauvēties, risinot sarežģītu uzvedību. Jo reizēm pilnīgi pietiek atrast vienu pedagogu, kurš tic bērnam, un pārmaiņas var būt apbrīnojamas. Visgrūtāk ir strādāt tad, ja bērnam netic neviens, bērns netic pats sev un vecāki ir jau padevušies. Tas ir pirmais, ko mēģinu saprast, kad runāju ar komandām, – vai sadarbība ir vērsta uz bērnu vai prom no bērna. Nereti, kad aizbraucu uz skolu, pedagogi pasaka: “Mēs šo jautājumu atrisinājām,” kas visbiežāk nozīmē, ka viņi ir atbrīvojušies no bērna. 

Arī kad runāju par autismu, patiesībā tas nav stāsts par autismu. Tas ir stāsts par izpratni un attieksmi. Vai nu skola ir iekļaujoša, vai nav.

Diemžēl ir diezgan daudz nopietnu problēmsituāciju skolās, ir izplatītas dažādas vardarbības formas. Pieaugušie nereti vēlas vienu – atrast vainīgo un sodīt. Taču sodīšana nepalīdz. Ja sākam iet sodu ceļu, katra puse sāk būvēt stāstus, attaisnojumus. Labs pedagogs parādīs, ka situāciju var atrisināt, sadarbojoties un neiestrēgstot konfliktos. Pedagogiem kritiskā parasti ir 1. klase, kā arī 5. un 6. klase, kad bērnu fokuss pārvirzās no mācībām uz attiecībām un mazinās viņa autoritāte. Tad lielāka uzmanība tiek pievērsta tieši savstarpējām attiecībām, bērni sāk cīnīties par statusu klasē, un, ja kāds izvirzās augšup, visa klase sakārtojas hierarhijā. Tad mans lielākais darbs ir mēģināt parādīt, ka tas nav vienīgais modelis, kā klase spēj pastāvēt. Jo hierarhija būs mazāk izteikta, jo veselīgāks būs klimats klasē.

ASV veikti pētījumi rāda, ka tā sauktajās elites skolās, kur mācās bērni ar augstiem akadēmiskajiem sasniegumiem, skolēni vairāk nekā citās skolās cieš no trauksmes, depresijas, uzvedības problēmām un lieto apreibinošas vielas. Kāda situācija ir Latvijas skolās?

Man nav konkrētu datu par to, bet šķiet tikai loģiski, ka tendences varētu būt līdzīgas. Reizēm vecāki dod bērnam aptuveni šādu vēstījumu: vai nu tu mācīsies Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, vai arī strādāsi par krāvēju! Katrs piedzimstam ar savu spēju un talantu līmeni, un ir necilvēcīgi bērnam par katru cenu likt darīt to, ko viņš pats nemaz nevēlas. Tas ir tāpat kā, ja mēs visiem cilvēkiem bez izņēmuma pateiktu: gatavojamies ceļojumam kosmosā, sākam pildīt fiziskos normatīvus! Triecot bērnu uz normatīvajiem aktiem, mēs pazaudējam viņa laimi. Veselīga konkurence, protams, ir vajadzīga, bet mēs nevaram bērnam pateikt: tev jātiek 1. ģimnāzijā, vai arī būs ļoti slikti. Ir jādod bērnam sajūta – lai ko tu darītu, lai kādas ziepes sastrādātu, visu var atrisināt. Sabiedrības stereotipiem ir sava loma, profesijas tiek mācītas ļoti šauri. Bet mēs bieži satiekam cilvēkus, kas aizrautīgi dara savu darbu tādās profesijās, kuras mēs agrāk nemaz nezinājām. Ja mēs pasauli padarām plakanu, tur ir daudz trauksmes, baiļu un skumju.

Bet bērni bieži grib sacensties paši, nevis vecāku mudināti. Grib labas atzīmes, ar prieku gaida sporta sacensības, olimpiādes.

Šādiem bērniem Rīgas Valsts 1. ģimnāzija būs īstā vieta. Zinātniskos pētījumos pieradīts, ka ir bērni, kuri piedzimst ar sacensības gēnu. Viņi izbauda to veselīgi, gūst no tā prieku. Sacensību vide ir viņu vieta. Problēmas sākas tad, ja gribam visus bērnus ielikt vienādos standartos. Lai bērns būtu laimīgs, viņam jāiziet cauri vairākiem attīstības posmiem. Vispirms mazs bērns iemācās spēlēties vienatnē, pēc tam paralēli kādam citam bērnam, pēc tam viņi sāk spēlēties kopā. Viena no lietām, ko vecāki šādās situācijās mēdz darīt, ir mudināt bērnus uz sacensību – kurš pirmais saklās gultu, kurš pirmais izmazgās zobus. Tādējādi bērni sāk sacensties, pirms iemācījušies gūt prieku no sadarbības. Protams, sacensības elements dzen civilizāciju. Mēs sacenšamies, kuram lielāka alga, kuram lielāki panākumi, tā ieslēdzot sevi nogurdinošā vāveres ritenī. Taču sacensībai līdzi nāk nemiers, trauksme, bailes, nedrošība – viss, no kā mēs cenšamies pasargāt savus bērnus. 

Skaidrs, ka pavisam bez sacensības elementa nevar iztikt. Kāds būtu zelta vidusceļš?

Vecāki parasti izvēlas bērnam ārpusskolas nodarbības, kas tieši vai netieši ir saistītas ar karjeras prasmju attīstību, piemēram, sporta nodarbības, mūzikas skolu. Bet svarīgi, lai vismaz vienā no pulciņiem bērns justos patiešām laimīgs, neiedzīts sacensības, salīdzināšanas un perfekcionisma ritenī. Ja vecāki ieplānos bērnam vismaz vienu vietu, kur viņš ir laimīgs, tas jau būs daudz.

Protams, ir jāiet arī cauri grūtībām. Laime nav tad, kad viss ir vienkārši. Laime slēpjas arī spējā pārvarēt grūtības, pārvarēt sevi, atklāt sevī jaunus personības aspektus.

Izvēloties saviem bērniem pulciņus, vecāki noteikti to dara, vislabāko nodomu vadīti.

Man vecāki ir teikuši: bērnam ir jāmācās, mēs negribam, lai mūsu bērnam būtu tikpat nožēlojama dzīve kā mums. Atvainojiet, bet ejiet un sakārtojiet paši savu dzīvi! Jūs savos 30–40 gados esat ļoti jauni, jums ir vismaz 60 gadi priekšā. Nodaliet savas problēmas no bērnu problēmām, savus sapņus no bērnu sapņiem! Un šis padoms domāts arī vecākiem, kuriem jau ir 60 un vairāk gadu un viņu četrdesmitgadīgajiem bērniem. Bērnu un vecāku attiecības nebeidzas kādā konkrētā vecumā.

Jaunās kompetenču izglītības viens no pamatprincipiem ir tas, ka nevajag visus bērnus likt vienos standartos, katram jāatrod individuāla pieeja. Kā vērtējat šīs pārmaiņas izglītības sistēmā?

“Skola 2030” apraksts izskatās skaisti, bet uzrakstīt mēs varam visu ko. Es gribētu redzēt, kā tas reāli strādā skolās. Kas attiecas uz iekļaujošo izglītību, šo konceptu pēc būtības es projektā “Skola 2030” neredzu. Kā man teica kāda augsta amatpersona, reformas autobusā visiem vietas nepietiks. Viena lieta ir papīri, otra – kas notiks pedagogu, skolu līderu galvās un sirdīs. Vērtību sistēmu nav iespējams mainīt ar papīriem.

Kā Latvijas Autisma apvienības vadītāja esat piedalījusies dažādu likumprojektu apspriešanā. Kā vērtējat līdzšinējo sadarbību ar politikas veidotājiem?

Manuprāt, lielākā problēma nav politiķi. Īstie izaicinājumi sākas brīdī, kad saskaramies ar ierēdņiem. Vidējais aritmētiskais ierēdnis domā, ka politiķi nāk un iet un īstā vara pieder viņiem. Viņi cenšas pēc iespējas neko nemainīt, jo neredz secīgumu, pēctecību. Apbrīnoju ierēdņu spēju radīt rīcības ilūziju! Atceros, kā strādājām pie asistentu jautājuma. Noteikumi bija labi, bijām pozitīvi noskaņoti, cerējām uz izmaiņām. Citu nevalstisko organizāciju pārstāvji mani jau toreiz vilka gaitenī un teica, lai pārāk nesapriecājos, jo tas viss esot tikai acu aizmālēšanai. Beigās ierēdņi visu tāpat sagrozīs, kā viņiem vajadzīgs. Un tā arī notika. Bija ilgas diskusijas un apspriešanas, un beigās nebija pilnīgi nekā no tā, pie kā bijām strādājuši. Toties uz papīra tas viss izskatās labi, jo jautājums skaitās apspriests ar nevalstiskajām organizācijām. Tas nekas, ka nepiekrītam rezultātam.

Savās lekcijās runājat par to, ka ir svarīgi vecākiem kvalitatīvi pavadīt laiku kopā ar bērniem. Katrai ģimenei noteikti ir savas tradīcijas, bet varbūt varat ieteikt kādu oriģinālu ideju?

Tradīcijas ir svarīgas, rituāli ir svarīgi, jo tie dod signālu – pasaulē viss ir kārtībā! Uzreiz nāk prātā trīs aktivitātes. Pēc vakariņām atrodiet laiku sarunām par aizvadīto dienu. Kvalitatīvs dienas noslēgums palīdzēs ciešākam miedziņam un nākamās dienas iesākumam. Vai, kad bērns jau ir gultā, paijājiet viņam muguriņu, kamēr viņš stāsta par to, kas labs noticis un par ko viņš ir pateicīgs. Tas trenēs bērnam spēju saskatīt pozitīvo, paskatīties uz savu pieredzi no jaunas perspektīvas. Protams, ir svarīgi arī pastāstīt par saviem kreņķiem, atrast drošu vietu un laiku šīm sarunām. Tāpat noderīga ir prasme iejusties otra ādā un paredzēt notikumu gaitu. Tam noderēs nākamās divas aktivitātes. Kad bērns skatās multfilmu, ik pa laikam uzlieciet ierakstam pauzi un pajautājiet bērnam, kas filmiņā notika un ko, viņaprāt, varoņi darīs tālāk. Bērniem parasti šī spēle ļoti patīk, tā paver iespējas uzdot daudz jautājumu. Savukārt tā, ko dēvēju par spiegu spēli, trenē novērot cilvēku nodomus un rīcību. Lielveikalā sarunājiet, ka būsiet spiegi, kas vēro cilvēku iepirkumu izvēles. Bērni parasti domā, ka visi cilvēki pirks kaut ko no tā, kas patīk bērnam. Kad izrādās, ka cilvēki mēdz pirkt visdīvainākās (bērna ieskatā) lietas, bērns apjauš, ka cilvēki ir ļoti dažādi. Spēja saskatīt pozitīvo jebkurā dzīves situācijā, iejusties otra ādā, paredzēt notikumus un saprast, ka esam ļoti dažādi, – tās ir prasmes, ko vērts attīstīt ikvienam no mums.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Tev varētu patikt arī

Ieva Siliņa: Mēs nesamierināmies ar to, kāda ir pasaule!

Mamma diviem dēliem un līdere jaunajiem zinātniekiem. Ieva SILIŅA jau ceturto gadu…