1. Kas ir kultūras kari?

Kultūras karu jēdziens ir radies Bismarka Vācijā saistībā ar Bismarka mēģinājumiem ierobežot katoļu baznīcas ietekmi, taču mūsdienās to lieto saistībā ar kreiso un labējo cīņu par sabiedrisko domu, ar kreisajiem saprotot sociālisma, multikulturālisma un dažādu “minoritāšu” aizstāvjus, bet ar labējiem – brīvā tirgus, Rietumu kultūras, nacionālo interešu un tradicionālas ģimenes aizstāvjus. Protams, cīņa par sabiedrisko domu ir tikpat sena kā cilvēce, taču mūsdienu ideoloģiskajā kontekstā šo jēdzienu ieviesa Džeimss Deivisons Hanters (James Davison Hunter) 1991. gadā ar grāmatu “Kultūras kari: Cīņa par amerikas definēšanu” (“Culture Wars: The Struggle to Define America”). Tajā viņš apskatīja tādus jautājumus kā aborti, ieroču likumi, globālā sasilšana, imigārācija, narkotikas, LGBT jautājums u.c. tēmas kā daļu no tradicionālistu/konservatīvo un “progresīvo”/liberāļu cīņas. 1992. gadā Pets Bjūkenans (Pat Buchanan) Republikāņu nacionālajā konventā teica “kultūras karu” runu, kurā viņš ASV prezidenta vēlēšanas starp Džordžu Bušu vecāko un Bilu Klintonu interpretēja kā “reliģisku karu par par Amerikas dvēseli”.[1] Bjūkenans savulaik bija prezidenta Ričarda Niksona runu rakstītājs un ļoti pietuvināts cilvēks ASV prezidentam. Kultūras karu iezīmes bija vērojamas arī Niksona prezidentūras laikā. Kultūras kariem ir cieša saistība ar slēptu vai atklātu komunistu ietekmi. Pats Niksons, būdams vēl jauns kongresmenis, personīgi bija iesaistīts ASV iefiltrējušos komunistu atmaskošanā. Viens no Niksona atmaskotajiem komunistiem bija Aldžers Hiss, kurš Franklina Delano Rūzvelta prezidentūras laikā darbojās ASV ārlietu ministrijā.[2] Tātad kultūras karu saknes sniedzas vismaz līdz starpkaru periodam, kad prezidents Rūzvelts ievērojami paplašināja ASV valsts varu cīņai pret ekonomisko depresiju. Kopš tā laika tipiska kreiso iezīme ir vēlme palielināt valsts aparāta ietekmi pār pilsoņu dzīvēm, tā pakāpeniski virzoties uz sociālistisku iekārtu – mērķis, ko jaunā ASV demokrātu partijas paaudze īpaši neslēpj. Šajā iekārtā būtu ne tikai valsts kontrolēta ekonomika, bet arī politkorektuma diktēta valoda, ideoloģizēta izglītības sistēma, pārdefinēts ģimenes jēdziens, imigrācija bez ierobežojumiem un citas parādības, kuras izraisa visasākās debates Rietumu pasaulē.

Kopš Bjūkenana laikiem politiskā polarizācija ASV ir tikai augusi. Pētniece Andžela Neigla raksta, ka Donalda Trampa un Hilarijas Klintones cīņa par ASV prezidenta amatu ir “loģisks noslēgums politikai kā kultūras kariem”, it īpaši sociālo tīklu ietekmes ziņā [3]. Noslēgums gan visticamāk nav ne tuvu. ASV sabiedrība kļūst arvien polarizētāka un sašķeltāka – demokrāti kļūst arvien kreisāki, bet republikāņi arvien labējāki.[4] Katrai no grupām ir savi mediji, kas katru jautājumu pasniedz izteikti ideoloģiskā interpretācijā. Līnija ir novilkta – katrs var izvēlēties, kurai pusei piederēt, bet kompromisu un vidusceļa nav. Ir novērojama pat pretēju viedokļu cenzūra, piemēram, pavisam nesen notikusī konservatīvo sociālo tīklu kontu slēgšana Facebook un Twitter.

Kultūras kari, protams, neattiecas tikai uz ASV. ASV kā Rietumu civilizācijas vadošā valsts ir svarīga, jo viss tajā notiekošais – gan pozitīvais, gan negatīvais – atspoguļojas arī pārējās Rietumu valstīs. Ja Trampa uzvara vēlēšanās stiprina labējo pozīcijas arī Eiropas valstīs, tad kreiso liberāļu cenzūra arī ietekmē mūs visus. Kāpēc par kultūras kariem neko nedzirdam Latvijā? Tāpēc, ka Latvijas mediji ļoti konsekventi atspoguļo tikai vienas puses informāciju par notikumiem. Līdz ar to kreiso liberāļu ideoloģija Latvijā neparādās kā viena no pusēm, bet gan kā šķietami vispārpieņemtā norma. Tomēr ar normalitāti šeit būs maz sakara – angļu valodas informatīvās telpas ziņu lasīšana sāk arvien vairāk atgādināt iedziļināšanos kādā klaunu pasaulē. Uzmetīsim aci aktuālajām ziņām pēdējās nedēļās. Zviedrijā bijušie ISIS karotāji tiek saukti par gādīgiem līdzpilsoņiem.[5] CNN sajūsminās par modeli, kas valkā “burkini”.[6] Zviedru “sociālā taisnīguma” grupējums atbildīgs par trīskāršēju spriedumu pieaugumu “naida noziegumos”. Daži no “noziedziniekiem” – vairāk nekā 70 gadus veci.[7] Katalonijas skolā aizliedz 200 bērnu “seksistiskas” bērnu grāmatas – “Sarkangalvīte” tajā skaitā.[8] “Anti-rasisma” aktīvists Tims Vaizs (Tim Wise) – “Kristiešus vajadzētu ieslodzīt”. [9] Aktrise Šarlīze Terona saka, ka viņas septiņus gadus vecais dēls patiesībā ir meitene.[10] Sandjego universitātes profesors salīdzina nedzimušus bērnus ar vēzi.[11] Kuģi tiks saukti dzimumneitrālos vārdos.[12] Darbavietās varētu aizliegt rokasspiedienus, lai izvarītos no dārgām seksuālās izmantošanas apsūdzībām.[13] Fotokameras ir rasistiskas.[14]

Varbūt kādam šķitīs, ka šie virsraksti neraksturo kopējo ainu. Latvijas kreisie varbūt teiks, ka tā visa ir Krievijas propaganda. Bet ikviens, kurš aktīvi seko līdzi pasaules medijiem, nevis tikai lasa Latvijas ziņu portālu izlases par notiekošo ASV vai Rietumeiropā, labi zina, ka kreiso pārmērības ir Rietumu pasaules ikdiena. Transseksuāļi (“Drag Queen”), kas lasa pasaciņas bērnudārzniekiem; četrgadīgi bērni, kuriem tiek “mainīts” dzimums; universitātes, kas ir pārāk “baltas”, lai būtu “progresīvas” – tās ir tipiskas aktualitātes pamatstraumes medijos. Mazliet kreisākos portālos kā “Everyday Feminism”, “Jezebel” un “Salon” var lasīt vēl “interesantākus” virsrakstus par par “toksisko vīrišķību” (“toxic masculinity”), “resno lepnumu” (“fat pride”) utml.[15] Dažu klikšķu attālumā savukārt ir Tumblr formuma subkultūra, kura feministes Džūditas Batleres teorijas par dzimumu kā sociālu konstruktu ir novedusi līdz loģiskām sekām, radot desmitiem “dzimumu”, piemēram, “daimogender”, kas esot “dzimums”, kas saistīts ar dēmoniem; “”expecgender” – “dzimums”, kas mainās atkarībā no tā, ar ko esi kopā; “genderale” – “dzimums”, kas saistīts ar augiem un šķidrumiem utml.[16] Pieaugušie, kas identificējas kā zīdaiņi, fiziski veseli cilvēki, kas identificējas kā invalīdi, meklējot amputācijas iespējas… Nav runa tikai par jukušajiem, kādi ir bijuši visos laikos – šis “ciešanu, vājuma un vārgulības kults”, ir kļuvis par centrālu elementu mūsdienu kreiso liberāļu “identitātes politikā”.[17] Interneta subkultūru slēgtajos burbuļos izkristalizētās idejas vēlāk kļūst par pamatu konfliktiem ASV universitātēs ap tādiem orveliskiem jēdzieniem kā “safe space” vai “trigger warning”[18], jeb “drošo zonu” radīšanu jauniešiem- ”sniegpārsliņām”, kas konservatīvu, tradicionālu vai vienkārši normālu viedokli uzskata par “vardarbību”. Varētu būt smieklīgi, ja nebūtu traģiski. Ir jāapzinās, ka runa ir par ļaunumu, kas slēpjas aiz neskaitāmām, šķietami nesaistītām “liberālisma pārmērībām”. Nedrīkst uztvert katru šo notikumu kā izolētu parādību – ir jāsaskata sistēma, kuras ārējās izpausmes ir šie absurdie, vesela cilvēka prātam nepieņemamie notikumi.

2. Veci komunisti jaunās kulītēs

Runa ir par kreiso multikulturālismu, postmoderno marksismu, Rietumu marksismu vai kultūrmarksismu – dažādi apzīmējumi parādībai, par kuru jau iepriekš esmu daudz rakstījis. Galvenā jaunā marksisma iezīme ir atteikšanās no šķiru cīņas idejas, to aizvietojot ar daudz abstraktākām “apspiedēju” un “upuru” attiecībām. “Apspiešana” parasti tiek piedēvēta Rietumu civilizācijai, baltajiem vīriešiem, kristietībai, tradicionālajai ģimenei, bet “upuru” lomas – jebkam, kas ir “citādāks” un ko vien var izmantot par revolūcijas aģentiem.

Viena no galvenajām “upuru” aizstāvju lomām tiek piešķirta kreisajiem akadēmiķiem. Tas, ka bēdīgi slavenais senators Džozefs Makārtījs 1940. un 1950. gados komunistu medībās pārforsēja, nenozīmē, ka komunistu iefiltrēšanās ASV nebija. Viņš vienkārši meklēja nepareizajās vietās. Ja komunistu mednieki būtu paskatījušies ASV universitāšu virzienā, tad viņi atklātu, ka Kolumbijas, Hārvardas u.c. universitātēs jauno paaudzi apstrādā emigrējušie komunisti no Vācijas kā Herberts Markūze – 1960. gadu kontrrevolūcijas “tēvs”. Taču tas nebija gluži tas pats komunisms, kas PSRS. Populārais filzofs un rakstieks Džordans Pītersens skaidro, ka 1960-tajos un 1970-tajos gados PSRS marksisms Rietumu sabiedrībā sevi bija tik ļoti diskreditējis, ka intelektuāļi juta nepieciešamību to “rebrendot”. Tad palīgā nāca postmodernisms, un tā radās “identitātes politika” (“apspiedēji” pret “upuriem”), kas milzīgā ātrumā izplatījās Rietumu sabiedrībā. Kreiso radikāļu “identitātes politika” ir pilnībā pārņēmusi Rietumu humanitārās zinātnes, kuru galvenā darbība ir vērsta uz Rietumu civilizācijas pamatu sagraušanu, to pārvēršot savstarpēji karojošās grupās, kas identificējas saskaņā ar rases, seksuālo, dzimuma vai kādu citu identitāti.  Vienlaikus tiek noliegtas jeb “dekonstruētas” Rietumu civilizācijas pamatvērtības. Šie marksisti ir iefiltrējušies ne tikai universitāšu sistēmā, bet arī zemākajā un vidējā birokrātijā, kā arī daudzās valdībās. Vēl vairāk – viņi tam tiek trenēti.[19] Arī Latvijā zinām pietiekami daudz piemēru t.s. “sorosiešu” aktīvai un koordinētai darbībai, lai iegūtu varas pozīcijas – visbiežāk tieši sabiedrības domu veidojošajās institūcijās.

Faktiski šo kreiso darbības pirmsākumi ir meklējami jau starpkaru perioda Eiropā, kad tādi marksisma intelektuāļi kā Antonio Gramši pauda nepieciešamību pēc iefiltrēšanās sabiedrības domu veidojošajās institūcijās, lai izveidotu “hegemoniju” – labprātīgu masu piekrišanu marksistu kārtībai. Hegemonija balstās uz sabiedrības “kultūras kodolu”, kurā ietilpst apziņa par labo un ļauno, jeb pieņemamo un nepieņemamo. Šis “kultūras kodols” pakāpeniski ir jāmaina ar propagandas palīdzību, kuras pamatprincips ir noteiktu apgalvojumu nemitīga atkārtošana. Tas ir tieši tas, ko Rietumu kreisie multikulturālisti vairākas desmitgades ir darījuši, arvien vairāk virzot sabiedrību uz nepieņemamā atzīšanu par pieņemamu, vēlamu un pat obligātu (t.s. “Overtona logs”).

Jau esmu rakstījis, ka bija laiks, kad Rietumu marksisti “pārforsēja” un mēģināja savu slimo politiku realizēt visu uzreiz. 1960. un 1970. gados ASV komunistu teroristu grupējums “Weather Underground” pieteica karu ASV valdībai, veica spridzināšanu un uzbrukumu sērijas, kā arī plānoja genocīdu pret ASV pilsoņiem.[20] Tikmēr Vācijas kreisie aktīvsti ne vien cīnījās par “geju tiesībām”, bet arī centās “seksuāli atbrīvot” bērnus un pedofīliju uzskatīja par “progresīvu”.[21] Līdz pat 1980. gadiem Vācijas “Zaļo” partija faktiski bija pedofīlu parlamentārais spārns un aktīvi cīnījās par pedofīlijas legalizāciju.[22] Eiropā “zaļie” bieži vien ir kā arbūzi – ārā zaļi, bet iekšā sarkani.

Tagad šie radikāļi ir kļuvuši “respektablāki” – “Weather Underground” līderis Bils Ejers (Bill Ayers) šobrīd ir profesors Ilionoisas universitātē un kā “pamatizglītības eksperts” ir bijis iesaistīts ASV izglītības sistēmas veidošanā. “Weather Underground” izgudrotais jēdziens “baltādaino privilēģija” (“white privilege”) dzīvo savu dzīvi kā kreiso liberāļu pusē vispārpieņemts izteiciens, kad jāapklusina politiskie oponenti kā “priviliģēti” (tātad – vainīgi!) savas ādas krāsas dēļ. Viens no Vācijas “zaļo” partijas pedofīliem Daniels Kons-Bendits kļuva par EP deputātu un vadīja Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupu (Zaļie/ALE). Ir pieņemta daudz pakāpeniskāka taktika, kas balstītos uz sabiedrības iežēlināšanu pret “upuriem” (piemēram, homoseksuālistiem), kuriem esot liegtas vienas vai otras tiesības. Taču arvien vairāk notiek atgriešanās pie vecā labā radikālisma bez robežām. Šķiet, ka Rietumeiropā un ASV vienīgais apstāšanās punkts šiem radikāļiem varētu būt pašas Rietumu civilizācijas bojāeja – un tas, ka vietā nenāks vis kāda sociālistiska utopija, bet gan drīzāk kalifāts, tas viņus īpaši neuztrauc.

Ja mēs Latvijā to tā vēl neizjūtam – parādās tikai daži “ziediņi”[23] – tad tas ir tikai tāpēc, ka viņiem šeit vēl nav tāda ietekme. Tomēr jautājums nav “vai pie mums arī tā būs?”, bet drīzāk – “kad pie mums arī tā būs?”. Latviešu tautas kopējās pretestības spējas dažādiem totalitāriem eksperimentiem ir krietni vien augstākas nekā daudzās Rietumu valstīs, kuras nav pieredzējušas vardarbīgus mēģinājumus uzspiest pretdabiskas idejas. Mums ir zināma imunitāte – tāpēc dažādi streipi, kažas un veinbergas šķiet visai nokaitināti par to, ka “tumsoņas” viņu mācību neuzņem ar prieku un to pat noraida. Tomēr kreisajiem radikāļiem arī Latvijā ir pietiekami liels ārējais atbalsts, ietekme medijos un atsevišķās fakultātēs, lai iefiltrēšanās darbs noritētu pēc Rietumeiropas valstīs un ASV atstrādātām shēmām. Jebkurā gadījumā būtu naivi gaidīt, ka, piemēram, “bijušie” marksisti Ojārs Skudra un Juris Rozenvalds Latvijas universitātes studentiem mācīs, kā stiprināt Latviju kā nacionālu valsti. Kombinācija vecie komunisti + jaunie rietumu kreisie ir bīstama kombinācija tieši ilgtermiņā to ietekmes dēļ uz jauno paaudzi.

3. Gatavojoties kultūras kariem

Mēs esam daļa no Rietumu pasaules, un agrāk vai vēlāk visas tendences no ASV un Rietumeiropas nonāk arī pie mums. Tas mums ir devis zināmu laiku izvērtēt notiekošo, paskatīties uz sekām citās valstīs un izlemt par pareizāko rīcību. Taču laiks pārdomām drīz beigsies. “Ulmaņlaiku” paaudze mūs strauji atstāj – līdz ar sevi paņemot arī lielu daļu tā laika vērtību un ideālu. Vai jauniešu paaudze ir viņu mantojuma cienīgi? Vispārīgu atzinumu izteikt nevar – ir gan pozitīvie piemēri, gan arī negatīvie, atkarībā no informatīvās vides, kurā katrs jaunietis uzturās. Ir jūtama pat ideoloģiska polarizācija, līdzīgi kā ASV, kas iezīmē zināmu nākotnes ainu par gaidāmajiem kultūras kariem šeit pat – Latvijā.

Ņemot to vērā, šeit apkopošu tikai dažas no kultūras karu mācībām, kuras mums jāzina:

  1. Tie, kas jau sākotnēji neieņem labējo pozīciju, laika gaitā pievienojas kreisajiem. Tāpēc ir svarīgi jau procesa sākotnējās stadijās izprast šīs parādības būtību, saprast pretinieka dabu un stingri ieņemt savu pozīciju, no kuras nedrīkst atkāpties. Izglītojot apkārtējos par notiekošo procesu ideoloģisko kontekstu, jau šobrīd ir jāveido konservatīva pilsoniskā sabiedrība. Labējāk noskaņoti cilvēki parasti ir saistīti ar zemkopību, militāro jomu, vēstures pētniecību un citām humanitārajām zinātnēm (kurās vēl nav pārāk stipra kreiso ietekme), respektīvi, visi tie, kas zina, cik dārga ir mūsu senču izcīnītā dzimtene. Jo stiprākas būs šīs jomas, jo stiprāka būs tauta pret kreiso ideoloģisko subversiju;
  2. Ir jāizglītojas, ir jācīnās par ietekmi un jādarbojas sistēmā. Cita veida, kā uzvarēt, nav. Vēl svarīgāk par parlamentāro vairākumu ir metapolitiskais vairākums – medijos, universitātēs, ierēdniecībā. Tas nepieciešams, lai būtu iespēja nostiprināt sabiedrības apziņā pārliecību par tādām tradicionālām vērtībām kā ģimene, tauta un valsts. Ar likumiem vien to nevar panākt;
  3. Kreisie savus rezultātus panāk, esot sabiedrības vairākumam “pieņemami” un “respektabli”. Ir jādarbojas organizēti un jāatmasko viņu patiesie nolūki un šādas vājprātīgās politikas sekas Rietumos. Nedrīkst ļaut kreisajiem aizslēpties aiz “respektablās” maskas. Bet vēl svarīgāk – labējiem pašiem ir jāpaliek pieņemamiem un respektabliem. Nekādā gadījumā nedrīkst ļaut sevi marginalizēt, piemēram, uzķeroties uz kādām kreiso provokācijām (kā, piemēram, “praidiem”);
  4. Attieksmē pret kreisajiem ir jāatceras, ka viņi gan ir liels drauds, gan vienlaikus arī nebūtiski. Paskaidrošu – nekad nedrīkst novērtēt par zemu mazus, zemiskus cilvēciņus lielos baros. Viņu destruktīvajai darbībai ir jāpretojas, cik vien iespējams. Taču uz viņiem nevar pārāk fokusēties, viņi nav plāna veidotāji – tikai marionetes. Ir jāatceras, ka galvenais ienaidnieks ir starptautiskais finanšu globālisms, kas kreisos sponsorē un izmanto kā līdzekli tradicionālu sabiedrību dezintegrācijai, to sakausēšanai lielā “kausējamā katlā”. Kā jau pirms gadsimta konstatēja vācu vēsturnieks Osvalds Špenglers – nav tādas kreiso revolūcijas, aiz kuras nestāvētu liela nauda. Un katra šī revolūcija tikai paver ceļu tālākai naudas varai. Kultūras karu jautājums tātad ir arī jautājums par ekonomisko varu mūsu valstī – vai tā piederēs Latvijas ražojošajai ekonomikai vai arī spekulatīvajai starptautiskajai finanšu varai;
  5. Kultūras kari ir visas Rietumu pasaules problēma – katra valsts atsevišķi nevar uzvarēt kreisos. Mēs redzam, kāds spiediens ir jāiztur Polijai un Ungārijai. Tāpēc nepieciešama plašāka kopdarbība Eiropas līmenī (ciktāl to ļauj mūsu ģeopolitiskās intereses), apmainoties ar informāciju un pieredzi, savstarpēji atbalstot vienam otru. Globālismu nevar uzvarēt tikai lokāli;
  6. Visbeidzot, ir jāatceras, uz ko ir liktas visas likmes – uz mūsu tautas tālāku pastāvēšanu, uz mūsu bērnu nākotni. Valsts neatkarība nav galamērķis, bet gan līdzeklis tautas pastāvēšanas nodrošināšanai. Cīņa par to nebeidzas ar vienu vai otru balsojumu parlamentā – tā notiek katru dienu, cīnoties par cilvēku sirdīm un prātiem. Ir jāmaina domāšana un jāapzinās, ka ideoloģiskas subversijas ir ne mazāk bīstamas kā militāri draudi – tās visbiežāk ir šo militāro draudu priekšgājējas. Ja mēs nopietni uztveram militāra uzbrukuma draudus no Austrumiem, tad tikpat nopietni būtu uzbrukumi mūsu tautas “kultūras kodolam” – mūsu vērtībām un ideāliem.

[1] https://www.americanrhetoric.com/speeches/patrickbuchanan1992rnc.htm

[2] Viens no Hisa “nopelniem” bija arī Teherānas un Jaltas konferenču iznākums, kas bija ļoti labvēlīgs PSRS, bet ne tik labvēlīgs Baltijas tautām.

[3] Nagle, Angela. Kill All Normies. Online culture wars from 4chan and Tumblr to Trump and the Alt-Right, Zero Books, 2017. 54 p.

[4] https://www.people-press.org/2014/06/12/political-polarization-in-the-american-public/

[5] https://www.breitbart.com/europe/2019/04/29/stockholm-isis-fighters-caring-citizens/

[6] https://edition.cnn.com/style/article/halima-aden-sports-illustrated-hijab-burkini-style-scli-intl/index.html

[7] https://www.breitbart.com/europe/2019/04/21/swedish-social-justice-group-credit-tripling-hate-crime-convictions/

[8] https://www.thelocal.es/20190412/little-red-riding-hood-banned-from-catalan-school-in-sexism-row

[9] https://www.breitbart.com/tech/2019/04/29/campus-lecturer-tim-wise-christians-should-be-locked-up/

[10] https://www.dailymail.co.uk/news/article-6938233/Charlize-Theron-child-thought-boy-girl.html

[11] https://www.breitbart.com/tech/2019/04/30/uc-san-diego-professor-compares-unborn-children-to-cancer/

[12] https://metro.co.uk/2019/04/24/boats-given-gender-neutral-names-9305683/

[13] https://www.thesun.co.uk/news/8930608/handshakes-banned-workplace-rules-sexual-harassment-claims/

[14] https://www.nytimes.com/2019/04/25/lens/sarah-lewis-racial-bias-photography.html

[15] Nagle… 43. p

[16] Ibid… 71. p.

[17] Ibid… 73.p

[18] Ibid… 78 p.

[19] https://www.theepochtimes.com/jordan-peterson-explains-how-communism-came-under-the-guise-of-identity-politics_2259668.html

[20] https://www.youtube.com/watch?v=R2pMkkXIDrM

[21] https://www.spiegel.de/international/zeitgeist/the-sexual-revolution-and-children-how-the-left-took-things-too-far-a-702679.html

[22] https://www.spiegel.de/international/germany/past-pedophile-links-haunt-german-green-party-a-899544.html

[23] Piemēram, TVNET popularizētais “Drag Queen” Rojs Rodžerss.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Tev varētu patikt arī

Baiba Rudevska: Viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma tiesībpolitiskā problemātika (pilnā versija, bez cenzūras)

*Raksta īsās versijas pirmspublikācija – laikraksts “Jurista vārds”. Raksta pilnā versija iepriekš…

Kā Krievija izdomā fašistus, lai ar tiem cīnītos

Krievijā, kur pēdējos 20 gadus valda Putina kleptokrātija, tauta slīgst nabadzībā. Gan…

Kā māca Latvijas vēsturi?

Vēstures kā mācību priekšmeta jēga ir apslēpta tās nosaukumā – “vēsture” ir…

Kāds būtu taisnīgs nekustamā īpašuma nodoklis?

Nodokļu reformas laikā nekustamā īpašuma nodoklis netika reformēts, tomēr nedz tā aprēķināšana,…