Mamma diviem dēliem un līdere jaunajiem zinātniekiem. Ieva SILIŅA jau ceturto gadu vada Latvijas Jauno zinātnieku apvienību (LJZA), kas vairāk nekā četrpadsmit gadu garumā pārstāv Latvijas jaunos zinātniekus un doktorantūras studentus. Gadu gaitā organizācijā ir iesaistījušies simtiem ar zinātni saistītu cilvēku. Ieva Siliņa ir bijusi EURODOC apvienības viceprezidente, pārstāvot 28 Eiropas valstu jaunos zinātniekus. Latvijas simtgade viņai bija īpaša ar to, ka jaunievēlētais valsts prezidents Egils Levits uzaicināja kļūt par padomnieci zinātnes un izglītības politikas jautājumos.

Par jums saka: “Tas ir cilvēks, kuram par zinātni deg acis.”

Pati zinātnieku sabiedrībā nonācu doktorantūras studiju laikā. Tas bija liels šoks – pēc bakalaura un maģistrantūras studijās ierastās struktūras nonākt doktorantūrā, kurā valda citi, nezināmi likumi. Es meklēju padomu pie citiem doktorantiem un tā nonācu LJZA. Pamazām sapratu, cik ļoti zinātne ir svarīga mūsu valstij un katram no mums. Ja šī izpratne rodas, acis nemaz nevar nedegt.

Jaunie zinātnieki ir cilvēki ar labu izglītību, izcilām svešvalodu zināšanām, vairumam noteikti ir labas iespējas iegūt labi atalgotu darbu ārvalstīs. Kāpēc tomēr Latvija?

Iemesli jau katram ir savi. Daudziem bērni, ģimene, sajūta, ka savā valstī vari būt kas īpašs. Te ir mūsu mājas, te mēs varam dot visvairāk. Bet noteikti arī tas, ka šeit zinātnieka darbu pamana, vairāk par to interesējas, un jaunais zinātnieks ir kaut kas vairāk nekā “viens no” jeb skrūvīte sistēmā.

Gan Eiropa kopumā, gan Latvija noveco. Kādus risinājumus redzat demogrāfiskās situācijas radītajiem izaicinājumiem?

Kā ekonomiste saprotu kopējās tendences. Šī brīža jauno vecāku – deviņdesmitajos gados dzimušo – ir par divdesmit tūkstošiem mazāk nekā astoņdesmito gadu bērnu. Tajā pašā laikā mūsu dzīves kvalitāte un dzīves ilgums aug, kas ir lieliski. Vienlaikus redzam, ka mazākam daudzumam cilvēku nāksies ar savu darbu un no tā maksātajiem nodokļiem uzturēt lielāku daudzumu pensionāru. Realitātē nodokļi, kurus šodien samaksāju no savas algas, aiziet maniem vecākiem un citiem pensionāriem, nevis kādā lādītē tiek krāti tieši man pašai. Saglabāt pensiju sistēmu un dzīvot labāk mēs varam tikai tad, ja mūsu valsts ražotie produkti un pakalpojumi ir dārgāki, tātad, zināšanu ietilpīgāki. Un šeit var palīdzēt tikai zinātne – radot inovācijas, ko varam eksportēt, lai Latvijas iedzīvotāji dzīvotu labāk un valsts būtu bagātāka.

Bieži vien esam pieraduši būt “pret” lietām – pret nabadzību, pret noziedzību, pret klimata pārmaiņām. Zinātne ir “par”, un pretēji vispārīgām frāzēm dod skaidrus, pierādāmus risinājumus. Šodien zinātnē ieguldītie līdzekļi pēc gadiem dos vairākkārtēju atdevi.

Runājot par valsts atbalstu zinātnei, galvenais, ko publiskajā telpā dzirdam, ka zinātne tiek nepiedodami zemi finansēta. Ja piešķirtu vairāk naudas, vai panākumi būtu lielāki?

Latvijas Bankas veikts pētījums pierāda – ieguldot zinātnē 3% no iekšzemes kopprodukta, nākamo valsts simtgadi mēs svinētu, esot tikpat pārtikuši kā vācieši. Ar noteikumu, ka šī nauda ir jāiegulda efektīvi, nevis “jāapgūst”.  Tādēļ mēs, jaunie zinātnieki, esam izstrādājuši un piedāvājam ieviest jaunu sistēmu, kā sadalīt galveno valsts ieguldījumu zinātnei – institucionālo jeb bāzes finansējumu. Šobrīd spēkā ir formula, kas galvenokārt ņem vērā cilvēku skaitu zinātniskajā institūtā. Mēs vēlamies, lai nauda sekotu rezultātam, tajā pašā laikā nodrošinot veselīgas zinātnes vides veidošanu.

Ja maksājam par zinātniskā personāla skaitu, ieguvēji ir tie, kam ir vairāk personāla. Zinātniskā rezultāta nozīme pašreizējā formulā ir tik maza, ka zinātniskajai iestādei ir izdevīgāk noformēt darbā sētnieku par pētnieku nekā uzrakstīt publikāciju. Tas ir absurds situācijā, kad mums kā ēst vajag šīs publikācijas, jaunās zināšanas un inovācijas.

Kas ir tas rezultāts, par ko būtu jāmaksā?

Pirmkārt, zinātniskā darba rezultāts ir publikācijas. Tas ir tas, kur mēs rakstos pierādām, ko mēs tieši esam atklājuši, un kas ir mūsu jaunradītās zināšanas. Otrkārt, mums ir ļoti vajadzīgi jauni doktori, jo kaut vai dabiskajai zinātnieku ataudzei mums būtu nepieciešams dubultot doktora disertāciju aizstāvējušo cilvēku skaitu. Ja gribam vairāk zināšanu un vērtības, tad vēl vairāk. Treškārt, protams, tā ir sadarbība ar uzņēmējiem un finansējuma piesaiste no citām valstīm. Ir zinātnieki, kuri, saņēmuši valsts atbalstu, vēlāk to atgriež tautsaimniecībai ar uzviju. Ieguldot viņos, mūsu budžets kļūst lielāks, un līdz ar to paveras plašākas iespējas atbalstīt pārējās valstij svarīgās nozares.

Zinātne pēc būtības ir māksla uzdot jautājumus un atrast uz tiem pareizas atbildes. Var izvēlēties jebkuru zinātnieku jebkur pasaulē un prasīt: “Ko vēlies?” Viņš atbildēs, ka vajadzētu vairāk naudas. Jo viņš nodarbojas ar “ļoti svarīgiem pētījumiem”. Tas tādēļ, ka zinātnieku dzen zinātkāre, interese par konkrēto jautājumu. Tādēļ mūsu kā valsts atbildība ir ievirzīt šo milzu potenciālu tādās sliedēs, kādās mums vajag šobrīd. Un šobrīd tā ir Latvijas iedzīvotāju labklājības uzlabošana. Lai mēs būtu laimīga, pārtikusi valsts.

Kas liecina par to, ka Latvijas zinātnei ir potenciāls?

Uz šo atbildēt ir viegli! Mūsu zinātnē ir vesela zvaigžņu plejāde, un daudzas no šīm zinātnes superzvaigznēm ir jaunie zinātnieki. Mūsu zinātnieki ir pasaulē labāko vidū kvantu skaitļošanā, kognitīvās uztveres jomā, robotikā, rada nākotnes pārtiku no sliekām un materiālus nākotnes, no CO2 brīvās enerģijas ražošanai. Piemēram, pirms pāris mēnešiem tieši mūsējie atrada veidu, kā saražot fluoru videi draudzīgi. Tas ir ļoti svarīgi, jo fluors ir pusē zāļu, un līdz šim tā ražošana bija ļoti piesārņojoša. Un nerunāsim nemaz par mašīntulkošanu, kurā ir pierādīts, ka mazo valodu grupā esam paši labākie pasaulē.

Apstrīdēt to, ka pareizi ieguldījumi zinātnē dotu augļus un nestu Latvijai ienākumus, būtu grūti. Šķiet, problēma ir tā, ka šī atdeve parādās tikai ilgtermiņā. Cilvēki bieži vēlas kaut vai mazākus labumus, bet tūlīt un tagad. Un šīs tūlītējās vajadzības ir pamatotas. Kā šo pretrunu risināt?

Tikai skaidrojot to un vairojot izpratni, iespējams panākt domāšanas maiņu sabiedrībā. Jāsaprot, ka mūsu tauta ir pieredzējusi daudzus grūtus un pārmaiņu pilnus laikus, sevišķi gados vecākie cilvēki. Iepriekšējā gadsimta laikā mūsu tauta piedzīvoja tik daudz pārmaiņu! Nekas nebija pastāvīgs, pat paņemtie aizņēmumi simts gadu laikā trīs reizes tika atlaisti! Kopumā šī pieredze ir dramatiska un traumatiska, kas nozīmē, ka cilvēkiem nav paļaušanās, ka, jā, es tagad dzīvoju labi, es dzīvošu labi vēl gadus 50. Absolūti ne. Viņu un viņu senču pieredze rāda tieši pretējo. Būs pārmaiņas, būs smagas pārmaiņas. Notiks lielas, grūtas, smagas lietas. Un šādā situācijā teikt: “Nē, neņem maciņā šodien, ieguldīsim kaut kur, tas palīdzēs tev labāk dzīvot pēc 10 gadiem…” Cilvēkiem vienkārši ir grūti tam noticēt, tāpēc viņi saka: ”Labāk zīle rokā. Es uz to medni nemaz neskatīšos.”

Un ja nu viņiem ir taisnība?

Protams, var notikt arī sliktas lietas. Es pilnīgi tam piekrītu. Bet, ja mēs neskatāmies ar optimismu nākotnē un nemēģinām veidot labāku Latviju saviem bērniem, tad kāda jēga būtu dzīvot un šeit eksistēt? Ir jābūt lielākiem mērķiem. Jā, reizēm tas prasa zināmu atteikšanos no kaut kādiem labumiem īstermiņā. Tā tas notiek arī mūsu privātajā dzīvē. Ja gribam izaugsmi, kādu laiku būs jāatsakās no nedēļas nogalēm ballītēs un jāliek lietā piepūle, mācoties un smagi strādājot.

Iespēja būt valsts prezidenta komandā – ko tas nozīmē jums personīgi?

Pirmkārt, prezidenta kunga iniciatīva iekļaut valsts pirmajā komandā zinātnes vides pārstāvi ir ļoti spēcīgs signāls tam, ka visaugstākajā līmenī zinātnes un izglītības nozīmi valsts izaugsmē apzinās. Tas nozīmē, ka ir pienācis laiks pierādījumos balstītiem lēmumiem un stratēģiskam ilgtermiņa redzējumam. Tas ir ļoti labs signāls. Otrkārt, neliegšos, ka tā ir bauda strādāt izcilu cilvēku komandā, pilnveidoties pašai un tajā pašā laikā spēt atbalstīt nozari, kura man ļoti rūp. Mēs, jaunie zinātnieki, nesamierināmies ar to, kāda ir pasaule. Mēs aktīvi strādājam, lai tā būtu tāda, kādu mēs to vēlamies redzēt. Mans darbs prezidenta komandā paver plašākas iespējas šo misiju īstenot.

Darbs kopā ar prezidentu noteikti ir arī iespēja labāk saskatīt un izprast arī politiskos procesus?

Politika? Man ilgus gadus bija licies, ka tas ir kas tik tāls un netverams, ka mani neskar. Ka es, mani līdzcilvēki to vērojam kā izrādi no malas. Un tad vienā brīdī sapratu, ka tie patiesībā var būt pavisam nelieli notikumi, kuru dēļ lēmums ir tāds vai citādāks. Viena cilvēka pārliecība, degsme un argumenti var ļoti būtiski izmainīt notikumu gaitu. Tas ir mazliet satraucoši, ka tik daudz kas ir atkarīgs no atsevišķiem cilvēkiem, bet vienlaikus arī iedvesmojoši, jo parāda, ka ar mērķtiecīgu darbību var daudz ko izmainīt.

Ārstiem varētu prasīt diagnozi, jums vaicāšu, kādu hipotēzi jūs izvirzītu par šodienas Latvijas politisko vidi?

Manuprāt, valsts vadītājiem trūkst vienota stratēģiska redzējuma un ilgtermiņa mērķu. Esošā valdība atgādina piecgalvu pūķi, kuram katra galva vēlas ko citu, tas kavē kustību uz priekšu. No otras puses, nekādā gadījumā nebūtu risinājums šo valdību norakstīt, jo šobrīd nepastāv variants vietā dabūt ko daudz labāku. Politiķi atspoguļo to, kāda ir mūsu sabiedrība, un Latvijas iedzīvotāju ticību nākotnei.

Pazīstu sievieti, kura taupa uz pārtikas produktiem, lai atlicinātu 20 eiro mēnesī mazdēla vidusskolnieka atbalstam. Zinu gadījumu, kad jāizvēlas – acu operācija vai tomēr saremontēt auto, kas nepieciešams ikdienas darbam. Protams, par naudu nevar nopirkt laimi, un tāpat nevienā valstī nebūs situācijas, kad visi būs turīgi un neviens nedzīvos trūkumā. Taču mūsu sabiedrības dzīves līmeni ir iespējams ļoti būtiski uzlabot, ja politiskās partijas spētu vienoties par stratēģiski svarīgiem ieguldījumiem tur, kur līdzekļi tiek nevis iztērēti, bet pieaug.

Ko mēs kā sabiedrība kopumā šodien varētu mācīties no zinātniekiem?

Lai izdzīvotu modernajā pasaulē, jāiemācās divas lietas – ieturēt informācijas diētu un neticēt. Apzināta informācijas diēta, pašam izvēloties, kādiem informācijas avotiem sekot, lai pasargātu sevi no informācijas pārpilnības radītā stresa. Un neticēt visam, ko kāds saka. Tā vietā pajautāt – no kurienes šī informācija? Kādi ir avoti? Kur ir pierādījumi? Domāt pašiem un izvērtēt, kas ir patiesība un kas ne. Tā arī ir zinātnes būtība – atrast atbildes uz jautājumiem. Un šodien mēs vairs nevaram atļauties dzīvot kā viduslaikos – domāt, ka visu zinām, un ticēt visam, ko mums saka. Jāsāk domāt pašiem.

viens komentārs
Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Tev varētu patikt arī

Līga Bērziņa: Bērnam vajag vismaz vienu pulciņu, kurā viņš jūtas laimīgs

LĪGA BĒRZIŅA mēdz teikt, ka viņai ir “trīs cepures” – viņa strādā…