Bezdarba līmenis pagājušajā gadā turpināja kristies, sasniedzot 6,3% (pirms gada – 7,4%) jeb 61 000 nodarbināto iedzīvotāju, savukārt brīvo darbavietu skaits pieauga gandrīz par 7000, pārsniedzot 29 400. Varētu šķist – gatavā paradīze darba ņēmējam: var izvēlēties no darba devēju piedāvājumiem un diktēt savus noteikumus. Kaut kādā mērā tā arī notiek, jo vidējā alga gada laikā pieaugusi par 7,5%. Tomēr viss nav tik rožaini.

Darbavietas kā uz paplātes nav arī darbinieku interesēs

Pirmkārt, darba devējs, kurš neatrod darbinieku vai pārmaksā uz attīstības rēķina, neizmanto savas izaugsmes iespējas. Tas nozīmē, ka viņš zaudē ārējā konkurencē, mazāk rada, mazāk eksportē un, visbeidzot, mazāk samaksā nodokļos. Jo mazāk naudas nodokļos, jo mazākas iespējas ieguldīt izglītībā, zinātnē, veselībā… Jo mazāk ieguldām šajās jomās, jo grūtāk darba devējam būt produktīvam un atļauties maksāt lielas algas.

Otrkārt, darbaspēka trūkums, protams, nav visās nozarēs vienmērīgs, tāpat arī ne visos reģionos. Lai šajos apstākļos izmantotu darba ņēmēja priviliģēto situāciju, jābūt ar atbilstošu izglītību un atbilstošām spējām. Ir ļoti vienkārši noteikt, kurās jomās lielākais darbaroku trūkums ir šodien. Tādas ir, piemēram, informācijas tehnoloģijas, inženierzinātnes un produktu vadība. Taču kā paredzēt pieprasījumu priekšdienām?

“Pastāvēs, kas pārvērtīsies” /Rainis/

Ekonomikas ministrijai ir prognozes desmit un piecpadsmit gadiem uz priekšu, un tas ir zināms orientieris. Tajā pašā laikā, ja paveramies gadus piecpadsmit atpakaļ, šodienas nodarbinātības struktūru diez vai kāds varēja precīzi paredzēt. Kā skaidro Nasims Nikolass Talebs savā “Melnā gulbja” teorijā, nemainīga realitāte ir notikumi, kuri maina mūsu dzīvi, bet kurus iepriekš neviens nav paredzējis. Labi piemēri ir internets, sociālie tīkli vai, piemēram, 11. septembra terorakts. Eksperti to visu izskaidro jau tikai pēc notikušā.

Ir divas lietas, ko, lūkojoties desmit vai piecpadsmit gadu tālā nākotnē, mēs attiecībā uz darba tirgu tomēr varam prognozēt samērā droši.

Pirmkārt, arvien lielāku tiesu šodienas profesiju aizstās tehnoloģijas.

Otrkārt, jābūt spējīgiem strauji pielāgoties pārmaiņām, tātad mainīt dzīvesveidu, apgūt arvien jaunas zināšanas un prasmes ne vien agrā jaunībā, bet visu mūžu.

Izglītības sistēmas uzdevums ir atbildēt šiem izaicinājumiem. Mūžizglītības iespējas. Mācīšanās mācīties. Radošums un spēja pielāgoties jaunām situācijām. Mērķtiecība un prasme atrast motivāciju. Saprašana iekalšanas vietā. Vērtību izglītība. Ne grama nepārspīlēšu, apgalvojot, ka spēja šos mērķus iestrādāt ne tikai izglītības dokumentos, bet arī reālajā izglītības saturā būtu visvērtīgākais ieguldījums bagātas Latvijas rītdienā.

Raivis Dzintars

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Tev varētu patikt arī

Baiba Rudevska: Viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma tiesībpolitiskā problemātika (pilnā versija, bez cenzūras)

*Raksta īsās versijas pirmspublikācija – laikraksts “Jurista vārds”. Raksta pilnā versija iepriekš…

Kā Krievija izdomā fašistus, lai ar tiem cīnītos

Krievijā, kur pēdējos 20 gadus valda Putina kleptokrātija, tauta slīgst nabadzībā. Gan…

Kā māca Latvijas vēsturi?

Vēstures kā mācību priekšmeta jēga ir apslēpta tās nosaukumā – “vēsture” ir…

Kāds būtu taisnīgs nekustamā īpašuma nodoklis?

Nodokļu reformas laikā nekustamā īpašuma nodoklis netika reformēts, tomēr nedz tā aprēķināšana,…